Proti, tika pasniegta Purvīša balva, ar kuru reizi divos gados pagodina kādu vizuālās mākslas pārstāvi, un intriga par uzvarētāja/-as vārdu saglabājās līdz pēdējam brīdim. Māksliniece Ance Eikena, ceremonijas vidū saņemot interneta balsojumā nopelnīto skatītāju simpātiju balvu, vēlējās pateikt visus sagatavotos "paldies", piebilstot, ka diez vai vēlāk radīsies tāda izdevība. Izdevība gadījās pavisam drīz: kad pienāca laiks paziņot starptautiskās žūrijas izvēlēto laureātu, atkal tika nosaukta Ance Eikena, un viņai nācās teikt runu no jauna.
Kas tur sensacionāls, varētu jautāt, ja reiz publikas un profesionāļu viedoklis ir vienprātīgs? Ance Eikena, kura dzimusi 1997. gadā, atkal ir visjaunākā Purvīša balvas laureāte godalgas pastāvēšanas vēsturē: man nākas atkārtoties, jo laureātes vecumam (pareizāk – jaunībai) pievērsu uzmanību jau iepriekšējā reizē, kad balvu saņēma Amanda Ziemele, tobrīd trīsdesmitgadniece. Vai tas ir neparasti vai tagad jau drīzāk parasti, ka jaunās mākslinieces apsteidz vairāk pieredzējušos kolēģus, rādīs laiks. Žūrijas loceklis Krists Greitheisens no ietekmīgās Berlīnes institūcijas KW Institute for Contemporary Art uzteica mākslinieces drosmi dalīties pieredzē, par ko cilvēki parasti izvēlas nerunāt, māksliniecisku naivumu labā nozīmē un aicināja uzticēties māksliniekiem.
Ance Eikena tiešām ir bijusi atbruņojoši tieša, veidojot izstādi Dievs Tēvs Debesīs par savu mirušo tēti, kurš cietis no alkoholisma vai, vienkāršāk sakot, bijis dzērājs. Aplūkojot meitas ar mīlestību aranžētās dokumentālās liecības, tiešām pat akmenim būtu jāraud! Tomēr šī ekspozīcija, kas 2021. gadā bija skatāma Katrīnas Neiburgas (pirmās Purvīša balvas laureātes) īslaicīgi kūrētajā izstāžu telpā Brīvības ielā 40, faktiski bija mākslinieces pirmā personālizstāde. Nevar teikt, ka pirms tam autore būtu pavisam nepazīstama. Iepriekš, vēl ar uzvārdu Vilnīte, viņa ir piedalījusies grupas izstādēs un veidojusi vairākas izaicinošas performances – vienu, piemēram, kopā ar Elīnu Semani, un tā saucās pravietiski: Kā kļūt slavenam?.
Kopš tā laika Ances Eikenas radošā personība ir stipri mainījusies no provokatīvi dusmīgas uz izlīdzinoši harmonisku, bet, jādomā, vēl ir veidošanās procesā, kaut gan atbilde uz uzdoto jautājumu ir atrasta. Balvas piešķirtajai rīcības brīvībai un uzmundrinājumam nevajadzētu to sasaistīt, tomēr savs iedrošinājums ir vajadzīgs arī māksliniekiem karjeras vidusposmā, kas parasti ir vissarežģītākais, jo jaunības entuziasms ir pagaisis, bet pienācīga atbalsta trūkst un motivācija turpināt – tikai pašu rokās. Vēl jau, protams, paliek cerības saņemt Purvīša balvu par mūža ieguldījumu, ko šogad piešķīra tekstilmākslas klasiķei Edītei Pauls-Vīgnerei, tomēr pretendentu uz to ir visvairāk un iespējas sagaidīt – vismazākās.