Piemēram, televīzijā var uzzināt, kā Intars Busulis atkal paplašina savu dievinātāju rindas, piedaloties Krievijas Pirmā kanāla šovā Trīs akordi. Tajā skan krievu šansons – žanrs, kam ar franču šansonu ir maz sakara, vairāk ar pilsētas romanci, cietumnieku folkloru un kinomūziku, kas no pirmajām divām stipri iedvesmojusies. Intars Busulis žilbina vēl plašākā repertuārā nekā līdz šim – ne vien ar motīvu no filmas Baltā tuksneša saule un dziesmiņu par cepto cāli, bet beidzot arī ar slaveno Murku! Atzinība birst ne tikai no žanra autoritātēm, bet arī no skatītājiem vietnē YouTube. Neliekuļosim, starp mums, aizkustinātajiem skatītājiem, ne mazums ir no dziedātāja dzimtenes! Mums patīk Busulis un patīk kordebalets ar spīguļiem, boa un dekoltē!
Kas neskatās TV, varbūt nav pamanījis, ka savulaik ar troksni no apraides izslēgtais telekanāls RTR-Planeta ir atkal savā vietā operatoru paciņā. Ja kanālam trūktu skatītāju, mums to nepiedāvātu. RTR-Planeta netrūkst nekā – ne Solovjova kunga lakstīgalas mēles, ne programmas Maskava. Kremlis. Putins, ne viltus ziņu un vēstures sagrozījumu – patlaban uz grauda ir mums draudzīgā Gruzija. Bet, paga, jūs teiksiet, informatīvais karš taču nav vakardienas jaunums, vajadzētu būt azotē kādai pieredzei, iestrādēm, ieročiem?
Jautājošas acis pavēršas divu nesen ieceltu amatpersonu – Valsts prezidenta un kultūras ministra – virzienā. Pirmais ir deklarējis diasporas politikas prioritāti, bet par integrācijas politiku izteicies netiešāk. Tomēr žurnāla Ir autorei Ievai Albertei prezidents atzinis: "Arī šeit ir daudz tādu cilvēku, kuru ķermenis atrodas Latvijā, bet viņi dzīvo citā informatīvajā telpā." Varbūt prezidents domājis tīņus, kas cauru dienu nīkst sociālajos tīklos, bet mums, Latvijas pilsoņiem (pirmajā personā, lai izbeigtu nejēdzīgo dalījumu – "mēs" un "viņi"), kas spējam brīvi pāriet no vienas informatīvās telpas uz citu, bez ķermeņa ir arī tiesības izlemt, kādā valodā – latviešu, angļu vai krievu – informāciju uztvert. Turklāt tas nav ne mūsu darbs, ne pienākums, bet brīvā laika pavadīšana, izklaide. Tāpēc nosodījums un pamācības nedarbojas – viss atkarīgs no tā, kas mūs spēj ieinteresēt.
Informatīvā telpa latviešu valodā pēdējos gados nav stiprinājusies ne par matu, drīzāk otrādi – jaunākās ziņas no Radio mājas, tāpat kā no Latvijas Televīzijas ar nepilno valdi un patukšoto budžetu, to apliecina. Patiesībā esam jau pieraduši, ka nedēļas nogalē vai Jāņos īstu ziņu nemaz nav. Kultūras ministrs intervijā Elitai Veidemanei NRA ir nācis klajā ar oriģinālu iniciatīvu – dažādot noteikumus medijiem atkarībā no valodas, bet sarunā ar manu kolēģi Inesi Lūsiņu SestDienā to mīkstinājis – līdz pirksta kratīšanai LTV7 virzienā. Esot saņemtas iedzīvotāju sūdzības. Bet mēs klausāmies Murku un nemaz nesūdzamies!
Paulas Jēger-Freimann rēgs