Nedēļas beigās punktu aizgājušajam gadam pieliks ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars pasniegšanas ceremonija. Būs pagājusi tikai nedēļa, kopš Oskaru rekordistu listei piederīgā Merila Strīpa izsniedza lācīšus Berlīnes kinofestivāla laureātiem. Latvijai tas atnesa prieku un pacēlumu nozarei, kuru ierasts biežāk atspārdīt nekā uzslavēt, jo filmu ir maz, bet katra kategoriskie priekšstati, kādai jābūt "īstai latviešu filmai", ir īpaši. Latvijas kino kontā nu ir Renāra Vimbas filmas Es esmu šeit un studijas Tasse Film sarūpētais Kristāla lācis (to gan piešķir jauniešu, nevis Merilas Strīpas vadītā žūrija). Šajās dienās Es esmu šeit sāk ceļu Latvijā, un cerams, ka tie, kuriem viedoklis par filmu jau ir to neredzējušiem, to tomēr noskatīties.
Galvenie Berlināles lāči tikuši filmām, kuras līdz Rīgai nonāks vien intensīvajā rudens festivālu sezonā. Kopš pirmajām festivāla dienām droša kandidāta uz Zelta lāci bija itāļa Džanfranko Rozi dokumentālā filma Uguns jūrā/Fuocoammare – būtībā labākajās latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijās veidots stāsts par nelielo Sicīlijas Lampedūzas salu, kuras iedzīvotāji pirmie saskaras ar bēgļu straumi. Ja Eiropas lielāko festivālu konkursa programmās tiek ietverta dokumentālā filma, kas ir izņēmums, tā vien ir zīme, ka var sekot uzvara. Savulaik tas noticis ar citu Rozi filmu Sacro GRA Venēcijā, vēl senāk – ar skandalozā amerikāņa Maikla Mūra Fārenheitu 9/11 Kannās.
Eiropas norieta tematika un asprātīgā forma (filmas darbība notiek viesnīcā reālajā laikā) atnesa balvu oskarotajam serbu režisoram Danisam Tanovičam par darbu Nāve Sarajevā/Death in Sarajevo. Šīs ir politiski aktuālas filmas, taču pārmetumi konjunktūrā Merilai Strīpai un žūrijai nav vietā – apbalvoti ir spēcīgi mākslas darbi. Mana favorīte Berlīnē godalgoto filmu vidū ir dāņu režisora Tomasa Vinterberga Komūna/The Commune – balvu saņēma aktrise Trīne Dirholma. Populārā dāņu aktrise ir lieliska novecojošas TV dīvas lomā, kura paspēlē sāncensībā ar sava vīra jaunāko mīļāko. Filmā ir daudz refleksiju par paša Vinterberga bērnību, kas pavadīta intelektuāļu komūnā, un viņa ģimenes krīzēm, jau pieaugušam esot. Laba, skatītājam draudzīga filma bez globālās krīzes klātbūtnes.
Spēcīga ir arī Polijā tapusī filma Mīlestības apvienotās valstis/United States of Love, kura četru sieviešu neatbildētās mīlestības drāmas rāda kā atsvešinātības un vientulības universu. Darbība risinās 1990. gadā Polijā, un tās režisors Tomašs Vasilevskis saņēma Sudraba lāci par labāko scenāriju. Bija arī citas balvas, piemēram, balva "par jaunām perspektīvām" astoņas stundas ilgajam režisora Lava Diasa melnbaltajam vēstījumam par Filipīnu vēstures griežiem Šūpļa dziesma skumjajam noslēpumam/A Lullaby to the Sorrowful Mystery. Šī filma līdz Latvijai visdrīzāk nenonāks. Savukārt filmai ar Izabellu Ipēru – režisores Mias Hansenas-Lēves drāmai Lietas, kas nāks/L’avenir (Sudraba lācis par labāko režiju) – ir visas iespējas.