Karaliskā vientulība

Torīt, kad pamodos, pirmā ziņa, ko izlasīju, bija kāda vācu režisora ieraksts sociālajā portālā: "Kas ir šie cilvēki, kuri šodien precas? Kāpēc viņi ir tik svarīgi?" Torīt es tādu jautājumu neuzdevu, bet zināju, ka režisors dzīvo Vācijā un vienā no savām izrādēm ir strādājis ar bēgļiem, un labi zina, kas ir krīze. Ne tikai bēgļu krīze. Brīdī, kad pasauli pāršalca kārtējās ziņas par masu apšaudi ASV vidusskolā, karalisko notikumu sāka svinēt ne tikai Lielbritānija. Tobrīd atrasties jebkurā Lielbritānijas pilsētā būtu kā atrasties mīlestības festivālā, un gandrīz jebkurā kafejnīcā un restorānā jums piedāvātu izdzert kokteili ar karaliskā pāra attēliem uz kokteiļu salmiņiem.

Kādu brīdi arī es centos dažādos medijos izsekot karaliskajām kāzām, kuras bija strikti izplānotas un iestudētas kā teātra izrāde, kurā nekas nedrīkst noiet greizi. Ieraudzījusi fotogrāfiju, kurā redzama Meganas Mārklas māte, man acīs iecirtās tā kņudinošā sajūta, kāda parasti mēdz pārņemt pirms raudāšanas. Tajā mirklī man šķita, ka Meganas Mārklas mātes acu skatienā, kurš kuru katru brīdi draudēja pārvērsties par ūdenskritumu, atspoguļojas kāda liela vientulība, kurā šī sieviete noraugās. Visu ceremonijas laiku viņas vientulība izturēja gods godam, un viņas asarām suflieris nebija nepieciešams. Pēc šī skatiena nākamās Saseksas hercogienes kleita mani vairs neinteresēja, mani interesēja kas cits.

Karalisko kāzu vērošana, iespējams, atgādina filmas Titāniks ikgadējo skatīšanos Svētā Valentīna dienā, kad savos iekšējos sirds ekrānos ieskatās miljoniem vientulību. Piemēram, kāds pāris Londonā velti netērēja īpašo datumu un pēc savas kāzu ceremonijas kādā Londonas makdonaldā publicēja mīļu kopbildi un to kā apsveikumu veltīja Harijam un Meganai. Citā pasaules malā kāda precējusies draudzene nopirka savai vientuļajai draudzenei vintage kāzu kleitu, kurā ģērbusies viņa ar rose šampanieti vēroja ceremoniju. Tad arī mani sāka urdīt jautājums: "Kāpēc tas ir tik svarīgi?" Ne jau šie divi cilvēki ar tituliem vai ceremonijas absurds, bet tas, ka viņi ir satikušies. Tas ir svarīgi. Viens otram pretī var iet un sajusties karaliski ne tikai Vindzoras pilī, bet arī citur. Tas var būt jūras krasts, kur nav neviena paša cilvēka. Ir tikai tas viens cilvēks, kuram blakus klusējot tu sajūties kā mūzikas festivālā, kurā vienīgais mūzikas instruments ir sirds, un tā ir vispersonīgākā un svētākā mūzika.

Pēc karalisko kāzu ceremonijas noskatīšanās ir kāda aina, kas mani nepamet, – karalienes Elizabetes brauciens uz kāzām vienā mašīnā ar Meganas Mārklas adoptēto suni. To vērojot, es ļaujos iekšējam ūdenskritumam. Iespējams, mēs esam viena no pēdējām paaudzēm, kurai vēl lemts redzēt pavisam privileģētu mirkli – aizejoša laikmeta ierašanos divu cilvēku mīlestības ceremonijā. Un nav svarīgi, vai to vēro visa pasaule, svarīgāk ir ierasties, jo mīlestība ir vienīgā vieta, kur tu vari ierasties pats pie sevis.