Jaunais gads nu ir klāt, vai laimīgs vai ne, nezinu, ko vēlēt sev pašiem un tuviniekiem. Varbūt tiešām visu tvert bez sāpēm, pa reizei iesmejoties? Šajā sakarā nāk prātā divi vērienīgi priekšnesumi – vienu es klātienē izdzīvoju teātrī kādu mēnesi iepriekš, tā bija izrāde Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis. Otru noskatījos televīzijā, tas bija Labvēlīgā tipa koncerts gada izskaņā.
Protams, mēs varam jautāt, vai kara atbalsojumi jau nesāk zaudēt emocionālo grādu. No otras puses – vai protestiem ir kāda jēga, izņemot pašapliecināšanās prieku? Jā, bet vai, no trešās puses, – klusēt būtu vēl liekulīgāk? Panikas protesti ir kā raķetes, ātri uzliesmo un izkūp. Vai sociāli aktīvs ir tikai tas, kurš taisa troksni? Otrā ielas pusē savā ikdienas pieturā sēž klusētājs. Viņš ir vainas čaulā iekapsulējies skumjais radījums.
Labvēlīgajam tipam dziesmās ik pa brīdim izskan ideja, ka būtiski nekas pasaulē nemainās, kā Alumīnija cūkā: "Man jau trīsdesmit, tev tik piecpadsmit, bet tu saki man varbūt." "Pīrādziņ, nāc ārā", vai skolas gados vai jau precētam aiz loga "draugu balsis skan"! Par bezcerību jestrā piesitienā dūc arī vecais labais Omnibuss – "Pēc kā? Pēc lielā it nekā!" Kā spriež "brālis Čikāgā": "Un ļoti iespējams, ka esam laimīgi, ka vairāk nedzīvojam Latvijā."
Vārdu sakot, jo tālāk, jo sliktāk, bet izklaides stilā. Cerībā, kaut nekas nemainītos, "lai laime nepāriet"! Samērā līdzīga atmosfēra mani ievilka izrādē Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis. Biju iedomājies, ka sarunāsies divi domātāji, jo Žižeks mums pazīstams kā filosofs un psihoanalītiķis, savukārt Pītersonam ir doktora grāds klīniskajā psiholoģijā. Viņu meistardarbus neuzskaitīšu, tos var atrast sociālajos tīklos (piemēram, Pītersona lekcijas YouTube un Žižeka pētījumu par šausmu filmām), arī bibliotēku grāmatu sarakstos.
Parodēts šķita pats jautājumu uzstādījums: kā dzīvot sabiedrībā šajā laikmetā? Kūleņošana pa grīdu izrādes sākumā jau rosināja nojautas, ka šovakar dziļas jēgas neatradīšu, jo, noskaņojoties izrādei, nebiju gatavojies apmierināties ar aprautiem citātiem no reālās diskusijas Toronto tā sauktajā "gadsimta duelī". Piezīmēšu, ka labprāt vēlos un gaidu, lai mākslas darbi mani pārsteidz, bet ne jau diskursa izvēršana labākajā gadījumā izgriezumu kopiju straumē. Jautri var pasniegt arī prātīgas lietas, kā jau pieminētajam Labvēlīgajam tipam – skat, dīvainais Kalnu ielas samuraja tēls, eleganta kādas marginālas personas psihes glezna. Vai dižais Čiekurs egles dēls, varā izrāvies personāžiņš.
Neesmu kritiķis, tāpēc noskatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi līdz galam un pasmaidīju par fināla noti: lūk, jautrība bērnu atrakcijās ir daudz svarīgāka nekā domu apmaiņa par viņu aplūkotajām tēmām: ko iesākt ar sabiedrisko nevienlīdzību, vai populisms izaug no liberālās domāšanas, problēmas ar pašnāvības psihi utt.
Droši vien labāk šajos laikos ir centrēties saprātā, atklāt sevī izdzīvotāju, ārējos notikumus nemēģinot turēt distancē. Censties smaidīt.