Galu galā var protestēt pret Ķīnu vai globālismu. Vai gluži otrādi - pret nacionālismu, aicinot visus pievērsties angļu valodai.Padomju laikā dzejas lasītāju un klausītāju arī bija vairāk. Īpaši klausītāju, kuri šo to arī palasīja, jo ne tikai veikali – arī televīzija bija tukšāka, interneta nebija. Aplūkojot šos divus aspektus, var likties jocīgs mans apgalvojums, ka Dzejas dienas šodien ir labākas. Tomēr es tā uzskatu, un jebkuram būs grūti pierādīt, ka tas tā nav. Dzeja Latvijā, tāpat kā daudzās citās demokrātijas valstīs, šobrīd ir vairāk laikmetīgs mākslas veids, mazāk – vēsturiska protesta forma. Un tauta visbiežāk izvēlas to nelasīt, jo padomju laika dzejas sniegto deficītu šodien aizstāj citi informācijas kanāli. Tikai žēl, ka tauta iet tālāk un izvēlas dzeju nevis nelasīt, bet to arī noniecināt, aizbildinoties ar to, ka agrāk dzeja bijusi labāka. Nesaprotot, ka viņiem patlaban ir citas prioritātes un ka dzeja un tās attīstība viņus nekad nav tā pa īstam interesējusi kā māksla pati par sevi. Un, kas jo īpaši svarīgi, neievērojot, ka dzeja arī jāaplūko kopsakarā ar citu mākslu, piemēram, mūzikas un tēlotājmākslas attīstību, un ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē.Jā, bija iespaidīgi dzejas braucieni pa pilsētu un lauku kultūras namiem un uzstāšanās pie Raiņa pieminekļa Rīgā Esplanādē. Bet vai varat atcerēties tādu pasākumu daudzveidību un organizatoru izdomu kā tagad? Tikai jāspēj apmeklēt! Personīgi es jau kuro gadu nespēju apmeklēt visus tos Dzejas dienu pasākumus, kurus es gribētu. Sestdien biju ilgi gaidītajā Gājienā ar dzejniekiem pa Mīlgrāvi un nožēloju, ka nebija iespējas pasākumu apmeklēt aizpagājušajā rudenī – laikam taču kāda cita dzejas pasākuma dēļ. Pērn šajā pasākumā klausītāju vidū bija arī kāda sirma kundze ar spieķi. Viņa nevarēja tikt līdzi un pienāca katrā lasīšanas vietā tad, kad attiecīgais dzejnieks jau bija ticis pie beigām. Satiku kundzi kādā vasaras literārajā pasākumā, kurā atcerējāmies šo pērno gājienu, un viņa teica, ka droši vien šogad vairs nespēs izstaigāt līdzi. Sestdien gājienā viņas nebija, taču jau vakarā satiku viņu klubā Hamlets Ingmāras Balodes grāmatas Alba atvēršanas svētkos. Modē ilgu laiku ir muldēšana par to, ka "agrāk – tad gan bija dzejnieki un dzeja....". Jāsaka liels paldies Latvijas Radio viens, kur no 10. septembra dažos Kultūras Rondo raidījumos it kā salīdzinoties skanēja gan 60. un 70. gadu dzeja (Vācieša, Petera, Elksnes), gan Manfeldes un Raupa balsis. Vai tad Manfeldes un Raupa dzeja nebija pārāka par man pieņemamo Petera un Elksnes dzeju vai līdzvērtīga Vācieša dzejai? Vācietis ir ikona, ar viņu ir grūtāk salīdzināt, vismaz pirmais atskaņotais dzejolis, retāk dzirdēts, likās patiešām fantastisks. Arī Manfeldei, kas jau savās urbānajās Betona svētnīcās ir izturējusi konkurenci ar Čaku, – kad šķita, ka par pilsētu vairs tik labi pēc Čaka uzrakstīt nevarēs, - ir labas izredzes nākotnē. Tāpat Raupam, kura dzeja ir tik unikāla, ka pat epigoņiem grūti uzrasties.Ar ikonām ir tā, ka tās vajadzīgas ne tik daudz pašai literārajai videi, bet publikai, tostarp citu mākslu pārstāvjiem, lai aizņemtības dēļ viņiem tomēr rastos priekšstats, ka pašu labāko viņi bauda un atzīst, "tver laukumu". Arī ārzemniekiem šādas "ikonas" ir vajadzīgas, iepazīstot mūsu un citu valstu kultūru. Turpretī pašu literātu vidē vienmēr bijis nedaudz atšķirīgs gradācijas princips – bez ranžēšanas (drīzāk – "ir" vai "nav"?). Literārā vide tur godā arī dzejniekus, par kuriem liela daļa sen jau aizmirsusi, – Egilu Plaudi, Mirdzu Bendrupi, Montu Kromu, Velgu Krili, Hermani Marģeru Majevski un citus. Man šķiet, ka šeit pat komentāros Ziedonis un Vācietis tiek piesaukti vienā gabalā, bet Belševica gandrīz nemaz. To, ka vairāki laikmeti dzejā godam var pastāvēt līdzās, uzrādīja arī izstāde - klausītava - baudītava Dzejmūzikas erotika Rakstniecības un mūzikas muzejā, kas, atvērta kopš maija, beidzās 16. septembrī, gluži kā Dzejas dienu pasākums. Tajā blakus zināmākiem pagātnes un tagadnes dzejniekiem iezaigojās arī Jāņa Kākuļa un Leldes Čates mīlas rindas. Margita Zālīte, Andra Konste, Inga Bodnarjuka, grupa Orbīta, Ērika Bērziņa, Liāna Langa un pārējie nenosauktie pēdējos gados mums ir organizējuši neaizmirstamus pasākumus, ko nevar līdzsvarot Asteres, Gladiolas un Tradīcijas. Tas noticis galvenokārt Rīgā, taču arī Liepāja un Ventspils ar saviem novatoriskajiem pasākumiem ir veiksmīgi konkurējušas. Demokrātijas un brīvas izvēles apstākļos savairojušās arī nevēlamas blaknes, kas, protams, neattiecas tikai uz septembra vidu. Tie ir dzejotāji nelasītāji. Protams, kādu grāmatu jau paretam viņi izlasa, diemžēl tikai sev radniecīgas, pieticīgas kvalitātes. Bet publicēt savus izdevumus bez redaktora, par saviem līdzekļiem – to gan. Un bibliotēkas šos ņem pretī grafomānijas prezentācijas pasākumos – tas gan jāizvētī. Uzaicinu oponentus diskutēt par grafomānijas jautājumiem klātienē 26. septembra pievakarē Rakstniecības un mūzikas muzejā – ja vēl dzīvs ir aizvainojums no bloga Ceļš uz nemākslu. Runāsim par autoru, redaktoru, izdevēju, kritiķi, lasītāju un viņu savstarpējām attiecībām
Bet sākas viss ar literatūras skolotājiem, kuriem vajag vest audzināmās klases ekskursijās ne tikai uz "akvaparkiem", bet arī uz rakstnieku muzejiem.