Tas neaizņemšot vairāk par pusstundu, viņa rakstīja, un arī man sākumā tā likās, jo es pazīstu vilšanos un neapmierinātību, ko man kā publikai mēdz sagādāt citu autoru darbi, un zinu arī, kā ir tad, ja paša darbs neizdodas tāds, kā sākumā bijis iecerēts; ja ir kauna sajūta par to, ka nav sasniegts kāds paša nosprausts standarts, vai arī ja galarezultāts tiek dramatiski pārprasts.
Tad es atcerējos visu, ko zinu par Kristīnes mākslu, hepeningiem un flešmobiem, no kuru autorības viņa konceptuāli atsakās, un atcerējos braucienu uz viņas maģistra darba aizstāvēšanu TartuLotmana semiotikas skolā. Toreiz viņu interesēja pats minimālākais zīmju daudzums, aiz kura vēl iespējams konstatēt mākslu. "0 – art > 0" – Kristīne rakstīja uz tāfeles, uzskaitot mākslas piemērus, kuriem nav autora, nav formas un nav arī vēstījuma, un beigās secinot, ka visa māksla notiek redzētāja galvā kā vēlme pamanīt un kā reakcija uz visniecīgāko notikuma pazīmi. Turklāt Kristīni kā tādu Sontāgu interesē pilnīgi viss, un pasauli viņa nešķiro augstajā, populārajā un diletantiskajā.
Un tiešām. Joprojām domāju par Kristīnes jautājumu, kad pirms divām nedēļām Rīgā ar viena vakara uzstāšanos ierotēja kontrabasists eksperimentētājs Kristofers Viljamss. Priekšnesumu bārā Chomsky, kas dažiem vienmēr izskatās pēc deviances, bet citiem – pēc "mazās Berlīnes", veidoja trīs oriģinālkompozīcijas: vienā no tām kontrabasu pavadīja traucēta radiosignāla noizs, citā – mulsinoši nekvalitatīvs, paša dziedāts vokāls jubilejas veltījums Šekspīram. Taču mēs, publika, bijām pārsteidzoši atsaucīgi un gandarīti, jo mūs bija apbūrusi gan mākslinieka brīvība, gan uzdrīkstēšanās. Numurs nebija šedevrs, šedevrs bija situācija, kurā ar mums kā ar publiku nerēķinājās tā, kā mēs paši labprāt nerēķinātos ar savu publiku. Turklāt tā nebija skandālista vai muļķa uzdrīkstēšanās. Kristofers Viljamss apzinājās izgāšanās risku un, iespējams, to pat provocēja, taču notika kaut kas cits – publika gribēja patikt māksliniekam, nevis otrādi, tāpēc tā ļoti centās ieraudzīt jebko, kas attaisnotu tās labticību, un mākslinieks to apbalvoja nevis ar spožu prasmi vai dziļu ideju un pat ne ar skandālu, bet ar baudu. Viņa bauda bija kompliments publikai. Tas pēkšņi bija kaut kas atspirdzinoši pretējs mūsdienu plakanajam patērnieciskumam, ar kādu lietojam arī kultūru – ar visām likumīgajām publikas prasībām un "patērētāja tiesībām" un mākslinieku institucionalizēto rutinētību.
Neesmu drošs, ka tā bija tāda attiecību estētika, par kādu 90. gados rakstīja Burjo, nedz arī ka minētajā gadījumā diletantisms tiktu lietots kā mākslinieciska stratēģija, taču uz Kristīnes anketas jautājumiem neesmu atbildējis joprojām, un, lai gan man daudz kas nepatīk un es pats regulāri izgāžos, un jūtu par to kaunu, es tik un tā eju un meklēju vēl, un pats mēģinu vēl un vēl, tā ka es nezinu, Kristīn, ko tev teikt.