Aktīva komentēšana un "laikošana" turpinājās līdz pusnaktij. Kaut kādā jocīgā veidā šī bilde dienu pirms jaunā mācību gada sākuma maģiski saslēdza mūs līdz galam neizskaidrojamā attiecību revitalizācijas tīklā. Droši vien daudzi no bildē redzamajiem gatavojās nākamajā rītā uz skolu vest nu jau savus bērnus, tomēr šajā vēlajā stundā vēl kā pelnrušķīte pielaikoja savu miniatūro svētku tērpu no melnbaltās fotogrāfijas – lai gan fotogrāfijā man ir aizvērtas acis, es nešaubīgi redzu, ka sarafāns, kas bildē mugurā Lienei, ir no zaļa samta.
Es pārlūkoju visas sejas, un manī atgriezās atmiņas par klasesbiedriem, viņu vārdi un uzvārdi, lai gan daļai tie tagad mainījušies pat uz citas valodas alfabētu. Atceros vislabākās skolotājas pasaulē vārdu un uzvārdu un to, kā viņa uzaicināja visu klasi ciemos un cepa pankūkas. Mēs satikāmies pie kafejnīcas Pingvīns, kur tikai laimīgākie bija bijuši iekšā. Tagad tur ir viena no kafijas "franšīzēm", kurai ar pingvīniem un bērnu prieku nav nekāda sakara. Pāri ielai, kur ir cita kafijas "franšīze", toreiz bija grāmatu veikals, kurā es izpirku savu kabatas naudu. Ir mainījušies Rīgas vaibsti, bet mūsējie ir saglabājušies atpazīstami reizēs, kad satiekas mūsu ceļi.
Skola, uz kuru šogad Zinību dienā pirmo reizi jāved mana atvase, iepriekšējā dienā vēl ir aplikta stalažām, logi nav iestikloti, un pie ieejas bobcats līdzina granti. Un bērna klases audzinātājai ir salauzta kāja. Tomēr mani tas nemaz neuztrauc. Fotogrāfijā, kas uzņemta, mums sākot piekto klasi, kad mūs no 49. vidusskolas pārcēla uz pavisam jaunu skolu, fonā arī ir vēl nepabeigta skolas fasāde. Mana seja tajā foto ir nedaudz saviebta, jo mugurā ir mammas adīts mohēras džemperis, kas šausmīgi kož, turpat līdzās stāv manas draudzenes ar gladiolām un asterēm.
Skola lielākoties nozīmē cilvēkus – skolotājus un līdzcilvēkus – un viņu pieeju pasaulei, ar ko viņi dalās. Lai gan divpadsmit gados ir pārmalta liela mācību viela (un es šobrīd neizmantoju gandrīz neko no tās, un, jā, jā, protams, tas viss ir bijis pakāpiens ceļā uz priekšu...), tomēr skola man nav iemācījusi galveno – kā dzīvot. Domāju, ka mēs varam tikai sapņot par tādām stundām kā meditācija, ko piedāvā skolās Lielbritānijā. Mēs varam sapņot spēt pārcelties uz Cēsīm, kur ir viena no labākajām Latvijas skolām ar direktori un skolotāju, kura ierindota pasaules 50 labāko mācībspēku vidū kā pretendente uz tā saukto Nobela prēmiju par skološanu.
Ja mūsu bērni neko prātīgu neiemācīsies, mums atliek sapņot, ka viņu domāšana arī netiks pilnībā sačakarēta, jo īpaši ņemot vērā šī gada prognozi, kas lēsa, ka šogad 1. septembris iekrītot enerģētiski nelabvēlīgā laikā, un kāds gaišreģis pat ieteica bērnus uz skolu šajā datumā nevest, lai nenovēlētu viņiem sarežģītas mācību gaitas. Es tomēr neuzdrošinājos laupīt sava bērna ilgi gaidīto iniciācijas dienu, un no rīta mēs kā zaldāti maršējām ar lepni paceltiem ziedkātiem uz stalažām ieskauto ēku.