Todien mani vēl ilgi nepameta kāda dīvaina sajūta. Tad es sapratu, kas tas bija – ļoti tīrs, gaišs un godīgs bērna skatiens. Tas mani satrieca. Kad turpināju dzert kafiju, man tā šķita negodīgi melna.
Ir dažādas iedarbības skatieni. Līdzīgi skatieniem mēdz iedarboties vietas. Kādā nedēļas nogalē mēs ar māsu un draudzeni devāmies uz Zilokalnu. Lai arī tas atrodas tikai dažu kilometru attālumā no Valmieras, todien es tur ierados pirmo reizi. Līdz tam es zināju tikai Alvja Hermaņa Zilākalna Martu un to zilo dūmaku tālumā, kad brauc no Valmieras uz Dikļu pusi. Noparkojušas automašīnu kalna pakājē, mēs devāmies augšā. Kad kāpām augšup un mēģinājām nepaslīdēt uz slidenās meža takas, kuru vēl nebija pametis ledus, mani pārņēma sajūta, ka esmu ieradusies kādā godīgā vietā. Pirms tam biju dzirdējusi stāstu par vietējo Zilākalna gidu. Veltīgi nesacerējos, taču klusībā cerēju viņu satikt. Pašā kalna virsotnē ir tornis, kas pēc formas līdzinās Zaķusalas televīzijas tornim. Savos klusumos izstaigājušas kalnu un piesēdušas uz koka sola pie ilgi nekurināta ugunskura, jau grasījāmies doties atpakaļ uz pilsētu, un tad, no ielejas kalnā vilkdams priedes galotni, nāca viņš – Zilākalna sargs.
Kad viņu ieraudzīju, pār muguru noskrēja skudriņas. Vai šis kalns dzird manas domas? Un tad viņš, nostājies zem torņa un atslēdzis durvis, klusi sacīja: "Kāpsiet augšā?" Līdzko viņš to bija pateicis, mēs visas trīs, steigšus pielēkdamas kājās, metāmies pie torņa un rāpāmies augšā. Torņa cilindrveida iekšpuse atgādināja tumšu tuneli, no dzelzs trepēm mazliet sala rokas, uz brīdi pat pārņēma klaustrofobija, taču es zināju, ka torņa galā mūs gaida tā zilā dūmaka un neizstāstāms miers. Atceroties bērna tīro skatienu kafejnīcā, es tagad zinu, kā Zilaiskalns skatījās uz mums.
Kad norāpāmies no torņa, Zilākalna sargs, iekurinājis ugunskuru, sacīja: "Iesim skatīties akmeņus? Kādu akmeni jums vajag? Mīlestības akmeni, Veselības akmeni?..." "Aizved pie Mīlestības akmens," es viņam uzreiz atbildēju. Viņš mūs teju trīs stundas vadāja pa mežu un izstāstīja katra akmens stāstu. Pie akmeņiem mēs cītīgi izpildījām visas viņa instrukcijas. Kad uzkāpām uz Bērnu akmens, viņš pavēstīja, ka mums trim piedzims trīnīši. Pie Likteņa akmens secinājām, ka tas ir pārakmeņojies bruņurupucis. Uz Meiteņu akmens bija jādzied tautasdziesmas... Tomēr spēcīgāko iespaidu uz mani atstāja cits akmens. Vietu, kur tas stāvēja, sargs sauca par "satikšanos ar Dievu". Uzkāpjot uz akmens, bija jānostājas uz akmens malas un jāaizver acis. Kad aizvēru acis, pārņēma sajūta, ka stāvu aizas malā. Tālāk tikai bezdibenis. Tad viņš jautāja: "Ko tu redzi?" "Auļojošus zirgus," es atbildēju.
Tad es domāju par koku galotnēm. Par to, ka Zilākalna sargs pazina katru egles un priedes galotni, īpaši viņš pievērsa uzmanību tiem kokiem, kuriem galotnes nebija vai arī tās bija samaitājuši vēji un cilvēki. Pēc tam es domāju par brīdinājuma uzrakstu kalnā, kas vēsta, ka cilvēkus, kuri ierodas ar negodīgiem nolūkiem, vieta nepieņem. Es sargam tā arī nepajautāju, kā Zilaiskalns atšķir godīgu cilvēku nolūkus no negodīgiem. Man šķiet, es zinu, kāda būtu bijusi viņa atbilde: "Godīga vieta – tas esi tu pats."
h
Dievs