Rakstnieka un kinorežisora Gada Holandera grāmata Valseriāna valsis sākas ar brīdi, kad galveno varoni rakstnieku Robertu Valseru pēkšņi ir pārņēmusi kāda doma. Ieraduma vadīts, viņš savas domas vienmēr ir pierakstījis, taču šoreiz viņš rīkojas citādi. Prātā ienākusī doma nepakļaujas ieradumam to nomierināt pierakstot. Doma ir nenomierināma, nepierakstāma. Tā neļaujas sarunai, tomēr grib runāt. Roberts Valsers pirms kritiena pašam savā prātā nolemj neko nedarīt. Šo kritiena kustību viņš jau pazīst. Viņš pārzina savu neprāta vēsturi. Kādā citā grāmatas nodaļā Roberts Valsers uzņem filmu par kādu dzejnieku, kas pārdzīvo nervu sabrukumu un ir apmaldījies kalnos. Kinokameras acs ietver vienkāršu ainavu – cilvēka ķermeni sniegā. Nejaušs garāmgājējs konstatētu, ka nāve iestājusies nosalšanas rezultātā, tomēr sniega klajumā pakritušais ķermenis nav nejaušs ķermenis. Tas atgādina nāvi, kas iestājusies lēmuma rezultātā. Kādu, kas ir izlēmīgi nomiris. Kad šo ainavu ar ķermeni sniegā ierauga filmas producents, viņš iesaucas: "Tā varētu uzvesties tikai pilnīgi nojūdzies cilvēks!" Roberts Valsers, kas šo ainu sniegā filmēja ļoti ilgi, producentam atbild: "Es neesmu šeit, lai taisītu smukas bildītes! Es esmu šeit, lai būtu traks!" No neprāta nevar glābties, toties to var nofilmēt.
Dažkārt mūs pārņem domas, kuras mēs nespējam nomierināt. Tādos gadījumos tas, kuru pārņēmušas šīs neprātīgās domas, vēlas atbrīvoties no tā, kuru šīs domas pārņēmušas. Līdzīgi kā ainavā ar kinokameru un nosalušo ķermeni sniegā – tas, kas vēro šo ķermeni caur kameru, nav tikai tas, kas vēro, bet ir arī tas, kurš guļ sniegā. Citādi šāda ainava nebūtu iespējama. Kādam taču šī doma par sniegu ienāca prātā.
Neprāts ne vienmēr ir atgaiņājams. Dažreiz tas pārņem kā tīra stihija, tajā nav iejauktas domas, kas paralizē vai izraisa kritienu. Dažreiz neprāts atbrīvo, un tam pat ir vēlams ļauties. Neprāts var pārņemt pilsētā, kurā neesi bijis vairākus gadus. Piemēram, Viļņā. Nonākt pilsētas centrā un vēlēties iet uz visām četrām debespusēm vienlaikus. Ir pilsētas, kurās vienīgā iespēja ir laime. Var pēkšņi sajusties iemīlējies pilsētā, tās torņos, katedrāles zvanos, anonīmos pūļos, vecpilsētas labirintos, priecāties par katru ciešas klātbūtnes mirkli. Neprāts ir uzkāpt Triju krustu kalnā ar augstpapēžu sandalēm, tur apsēsties un stundām vērot pilsētu no kalna un iztēloties visu pilsētu kā lielu, greznu zāli, kurā pilnīgā klusumā cilvēki dejo valsi. Un kur vienīgā mūzika ir sevi izpratis gaišums. Var runāt ar cilvēku pa telefonu lietū un tumsā, bet nejust nedz lietu, nedz tumsu. Tas, kurš ir iemācījies krist augšup, zina, ko nozīmē gaisma. Un gaismai ir valša ritms – viens, div’, trīs... viens, div’, trīs... Tāpat kā neprātam.