Viena paaudze parasti apskauž nākamo, vēlāk arī aiznākamo par iespējām, ko sniedz jaunais laiks, jo pirmajiem ir bijis grūtāk sabiedrībā pastāvošo uzskatu, tehnoloģisko un materiālo iespēju dēļ. Negribas apskaust t. s. millennials ar izteikto "vairāk naudas un baudas" paradigmu, taču Generation Z – deviņdesmitajos un vēlāk dzimušos – var sākt apskaust par tehnoloģiskā prāta savienojumu ar garīgumu. Viņi sapratīs, kā saiet sēnē, aprikozē un kanārijputniņā bijušajā LU Bioloģijas fakultātes mājā, kas tālajā 1898. gadā tika celta kā Rīgas Politehniskā institūta laboratoriju ēka un šoruden kļuvusi par laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit 9 mājvietu.
Ekonomiskās krīzes laikā izveidotais izdzīvošanas mākslas festivāls vienmēr ir bijis mazais arhitektūras festivāls, jo atver vietas, kas daļēji vai pilnībā bijušas slēgtas. Izdzīvotāji katru gadu konceptuāli iekārtojas vecos namos ar neskaidru nākotni, bet festivāla rīkotāji sola piedāvāt jaunas attīstības stratēģijas pilsētplānošanā. Taču iepriekšējo gadu festivāla norises vietas, to vidū vecā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka un nams Lāčplēša ielā 60, nav pārtapuši jaunos arhitektūras darbos. Arī māksliniekiem tukšas telpas visbiežāk patīk tāpēc, ka tās ir bez maksas vai lētas, viņu spēkos nav radīt reālus biznesa un pilsētu attīstības scenārijus, un ne visas tukšas ēkas ir jāpārveido mākslas vajadzībām.
Festivāla māksliniekiem arhitektūra, šķiet, ir par sarežģītu, viņi pieķeras vecajās ēkās uzietiem sīkumiem – pusizjukušiem dzīvnieku skeletiem, šķībiem skapjiem un atvilktnēm –, netiekot galā ar pašas ēkas fenomenu, tāpēc festivāls ēku drīzāk patērē, nekā iezīmē jaunu attīstības virzienu. Līdzīgi kā Karostas ūdenstornī Liepājā, kur mākslinieki aizies, bet tornis paliks. Tik pliks un trūcīgs, ka vienīgais, kas to varbūt glābs, ir valsts vai pašvaldības iepirkuma eiroremonts, un tad iegūsim siltos toņos ieturētu persikā sagājušu fasādi kā pagaidu JRT Rīgas Miera ielā.
Tomēr festivāli un mākslinieki atver durvis uz saistošām arhitektūras vietām. Ēkas dēļ Survival Kit 9 gribas apmeklēt atkārtoti. Kā nomaļai izglītības iestādei vietējie arhitektūras pētnieki tai lielu uzmanību nav veltījuši. Pavisam iekonservējušies ir namā mītošie ķīmijas, zooloģijas un bioloģijas muzeji – ko tik tur visu nevar ieraudzīt! Cik baisa nākotne tā būtu – muzejos uzkrātās zināšanas un artefaktus salikt ekrānos, aizklāt logus, uztaisīt tumsu, izlauzt iebūvētos laboratorijas trauku skapjus un vecās izlietnes, lai uz sienām projicētu citātus un citas lietas, ko mūsdienās projicē uz sienām. Te festivāla mākslinieki ar savu jūtīgumu iederas, jo viņi ēku neaiztiek un pat vecas atvilktnes maigi sakrauj dīvānā – ja nu vērtīgas.
Survival Kit 9 – rudens festivāls, kas rosina telpisko prātu. Kur vēl Rīgā ir tik cēla ēka, kam apkārt nedimdina skaļas ielas? Ēka, kas cēli stāv parkā, koku alejas malā uz ķermeņa un gara ass, kas ved no Anatomikuma uz Nacionālo teātri. Te tikpat labi varētu būt kluss pansionāts kā Luksemburgas centrā, kur labi aprūpētus vecīšus vadā pa parku. Bērni noparko savas Tesla mašīnas netālu un nāk ciemos. Dzied festivāla putniņš, un no apkārtnes bankām pusdienlaikā izlīdušie millennials kortos spēlē tenisu.