Neticiet, ja jums kāds saka – internetā var atrast visu. Tur daudz var redzēt ko tādu, kas noticis nesen un ko vēl tīri labi atceramies tāpat. Nevar to, ko pārāk cieši aizsargā autoru tiesības. Nevar to, ko neviens nav iedomājies ievietot tīmeklī. Un, protams, ne to, kas nemaz nav fiksēts. Nerunāsim šoreiz par tekstiem – mēs dzīvojam audiovizuālas uztveres laikmetā ar uzsvaru uz salikteņa otro daļu. Taču tai arī nevajag neko, kas nekustas un neskan.
Mazs piemērs – nesen kā tika svinēta Noras Bumbieres 70 gadu jubileja. Šķiet, latviešu estrādes mūzikā nav spožāka vārda. Viņas balss ieraksti ir vairākkārt pārizdoti. Tomēr kustīgos attēlos dziedātāja iemūžināta netaisnīgi maz. Nora Bumbiere redzama, gandrīz tikai dziedot televīzijas studijā iepriekš ierakstītu fonogrammu pavadījumā. Paldies, ka LTV raidījuma Nacionālie dārgumi veidotāji bija tik attapīgi, lai parādītu arī fragmentu no filmas Dāvana vientuļai sievietei, kurā dziedātāja redzama… dziedātājas lomā. Tomēr nezinātājs varētu nodomāt, ka šausmīgi blondā parūka ir nevis ekscentriskas komēdijas kostīms, bet kādreiz bijis dziedātājas pašas tēls.
Latvijas Televīzijai un Radio vismaz ir priekšrocības – savi ierakstu krājumi. Komerciālajām televīzijām to nav – tas ir viens no iemesliem, kas padara katru mēģinājumu veidot kultūras raidījumus par eksekūciju zinošai acij. Pārējie divi ir slinkums un nevīžība. Šīs televīzijas barojas no interneta resursiem, tāpēc interviju fonos un dzīvesstāstu ilustrācijās rēgojas kadri, kas izlēkuši pirmie, ja ieklikšķināt atslēgas vārdus interneta meklētājā. Tie parasti ir jau daudz redzēti, bieži mazsvarīgi, nekad ne izsmeļoši un reizēm rada pavisam greizu priekšstatu. Tomēr šīs glupjības tiek nekavējoties ievietotas tīmeklī un piesārņo to tiktāl, ka vērtīgus dokumentus vēl vajag pameklēt.
Nesen ar Nacionālā kino centra gādību restaurētā filma Svešās kaislības ietver ainas, kas pieder pie virsotnēm Vijas Artmanes filmogrāfijā, tomēr līdz šim regulāri atzīmētajās jubilejās nebija manītas. Vai turpmāk būs? Tikmēr tā pati Vientuļā sieviete komerckanālos tiek rullēta uz katrām Līgo paģirām. Ej nu saproti, kas notiek ar tām autortiesībām un īpašumiem! Latviešu kultūras mantojuma problēma ir ne tikai fundamentālu pētījumu trūkums (arī tas!), bet bēdīgā pārstāvniecība tīmeklī.
Nelolosim ilūzijas, ka interesenti vai pat žurnālisti pulkiem mēros ceļu uz arhīviem, lai meklētu dārgumus, par kuru eksistenci nav pat dzirdējuši. Viņi skatīsies, ko dod. Tā ir jaunā laikmeta iezīme, ka informācija ir vispirms – atlasīta, iepakota – un pieprasījums tai seko. Pretēji izplatītajam priekšstatam cilvēki nemeklē informāciju, bet tikai izvēlas no pārmērīgi plašā piedāvājuma un mēģina atkauties no pavisam liekās, toties uzbāzīgās. Audiovizuāli tēli cīnās par uzmanību, un retumiem – mazas tautas kultūrā gandrīz viss ir retums – nav izredžu