Alo, alo, vai jūs mani dzirdat? – atskan kārtējā balss tiešajā ēterā. "Man ir jautājums majoram Slaidiņam," – un seko kaut kas par bumbu izmēriem, tanku markām vai utopisks priekšlikums, kā Ukraina varētu uzvarēt Krieviju reizi par visām reizēm. Nevar – skaidro Slaidiņš, optimistiski piemetinot, ka drīz, jau pavisam drīz frontē parādīsies jaunas bumbas, tanku markas un lietas ies uz labo pusi. Ikvakara militārie kopsavilkumi TV ir tehniski, lietišķi atsvešināti, lai apslēptu emocijas, kas bango fonā, – bailes, dusmas, bezspēcību, arī ziņkārību, naidu, vēlēšanos izkauties. Ne jau ar savām rokām, sāpēm un asinīm, bet virtuāli, lietojot nez kādus brīnumieročus, galvenais – lai pretinieks vairs neceltos, būtu beigts un pagalam.
Gads ir ilgs laiks, emocijas neturas svaigas, bet tās meklē ceļus, kā izlauzties. Cilvēki ir aizkaitināti, noguruši un – vai mēs drīkstam cerēt? – jūtas mazliet vainīgi, ka ne jau viņi ir tie, kas cīnās, riskējot ar dzīvību, ne jau uz viņiem šauj un met bumbas, ne viņi uzvarēs karā. Tā būs Ukrainas tauta, ar kuras varonību un nogurumu mūsējo nevar ne salīdzināt. Vai arī nekādas latentas vainas sajūtas nav un lielākie «dīvāna cīnītāji» tiešām cer saņemt ordeņus kā kara varoņi?
Kamēr fronte Ukrainā nekustas, sabiedriskā doma savilkusi frontes līnijas pašu mājās – krustu šķērsu, starp šķietami savējiem un svešiem, izdomātiem liberālajiem un konservatīvajiem, īstiem latviešiem un neīstiem. Tas, ka Ukrainas kara jautājumā visi pozicionējas apmēram vienādi, pretstatījumus padara vēl absurdākus. Publiskās diskusijas ir atgriezušās tajā pašā punktā, kur bija pirms daudziem gadiem, kad tika nolemts pētīt Drošības komitejas dokumentus. Tas, kā zināms, tika izdarīts pagalam neveikli – nekādi vēsturiski atklājumi, likumu grozījumi, rekomendācijas gaišākai nākotnei nesekoja. Arī daudzu gaidītās "raganu medības" ne – tomēr jaunās sabiedrības rīdīšanas kampaņas kūmās stāv tās pašas figūras, kas reiz jau netika nekādā galā ar čekas mantojumu. Šoreiz – piesegušās ar pseidoakadēmisku biedrības nosaukumu. Pa galvu, kā parasti, visvairāk tiek kultūras darbiniekiem, žurnālistiem, nu jau arī īstajiem vēsturniekiem – ka tie neesot pietiekami diskutējuši, rakstījuši, pētījuši.
Lieki teikt, ka minētās ir vislabāk izglītotās un zemāk atalgotās sabiedrības grupas, kurām katrai varai ir atradies ko pārmest. Vismaz mākslinieku gadījumā – arī vieni no nesavtīgākajiem palīgiem Ukrainai. Ziedojumu koncertu un labdarības izsoļu karuselis griežas, kamēr enerģētikas un finanšu uzņēmumi ziņo par peļņas rekordiem. Ja nu kādu atziņu kopumā nesekmīgā padomju perioda vēstures pētniecība ir sniegusi, tad vismaz man – ka cīņa par demokrātiju un dzimteni nav nekāda kultūras darbiniekiem deleģējama joma vai īpaša atbildība. Disidentu un pretpadomju aktīvistu rindās vienādās daļās bija visu sabiedrības šķiru pārstāji. Oportūnistu, vairākumam līdzi runātāju un sava labuma meklētāju – arī.