Kāds asprātis gan ierakstīja, ka "ar prieku ne Nords, ne Lācis desu nenopirks". Prieks vien neatrisinās Latvijas kino brēcošās problēmas… Kaut tiešām ir jānovērtē Berlīnes labās ziņas – tās saistībā ar nomocīto kinonozari izskan ārkārtīgi reti. Arī pēdējā laikā aktualizētā ņemšanās ap kino "nacionālā pasūtījuma" tēmu, kas ideālā variantā varētu nest papildu finansējumu kino nozarei, ir kā tāda stīvēšanās ap karstu kartupeli – idejas aizstāvji no latviešu kinovides ir gatavi maksāt nodevas politiķu spēlītēm, jo galu galā – ko citu… Jaunākie un nonkonformiskākie pret Nacionālās apvienības kūrēto projektu izturas kritiski, apzinoties politiskās angažētības bīstamību un "nacionālā primitīvisma" draudu, kas kā Hamleta tēva rēgs plivinās ap šo iniciatīvu.
Joprojām gada finansējums visam Latvijas kino kopumā nesasniedz pat vienas Eiropas spēlfilmas – turklāt askētiskas – budžetu (tas ir ap 700 000 latu). Dzīvs arī bubulis par plaisu starp skatītāju un latviešu kino, kura mitoloģiju ir radījušas vēmeklīgas substances interneta komentāri, ko pieņemts respektēt kā "sabiedrības viedokli". Uz visa šī dramatiski samocītā fona latviešu filmu atzinība vienā no svarīgākajiem pasaules festivāliem ir patiešām milzīgs panākums. Tas ir vēlreizējs apliecinājums gan Latvijas animācijas kvalitātes tradīcijām, gan arī pozitīvām pārmaiņām latviešu aktierkino kvalitātē. Mammu, es tevi mīlu! aizpilda tukšumu starp vēsturiskām sāgām un filmām – radikāliem kinoizteiksmes meklējumiem. Emocionāls, uzrunājošs, ievelkošs stāsts, kurā ar prasmīgiem līdzekļiem ir radīts līdzpārdzīvojums un iespēja identificēties ar varoni – divpadsmitgadīgu bērnu –, tā ir šīs filmas lielā veiksme. Šķietami – kas tur īpašs? Nekas, ja vien par tādu neuzskata raitu stāstu un smalku kinovalodu (liels paldies filmas amerikāņu komandai – operatoram un montāžas režisorei – T. Deitemam, T. Mīmai). Paradoksāli, bet ar emocionāli iedarbīgiem stāstiem, kas attiecas uz dzīvi un reālu cilvēku problēmām reālā laikā – teiksim, līdz ģībonim pārstrādājusies Vitas Vārpiņas tēlotā māte daktere –, pēdējos divdesmit gados LV kino ir bijušas problēmas. Lūk, ir filma, kas ar tām nemokās – piemēram, ar teatrālu aktierspēli. Daudz vai maz?
Ko tālāk? Mērķtiecīgi strādāt, lai rastu reālas iespējas palielināt valsts finansējumu Latvijas kino, ļaujot strādāt Nordam, Lācim un citiem. Un bez politiski ideoloģiskām rotaļām, bez konfrontācijas "tautas māksla pret eliti" un tamlīdzīgi, kā mēs to mīlam. Kultūras ministrei, kurai tagad ir trumpji, – panākt, pierādīt, argumentēt nepieciešamību palielināt kinonozares budžetu, lai izbeigtu ieilgušo šīs jomas pazemošanu. Re, līdz "desai" (atzinībai) pat netikām…