Vienīgi acis paliek neapbruņotas. Plakstiņu un skropstu patvērums ir mānīgs, nedrošs. Ziema pieradina pie atmiņām bez datuma. Pavasaris rīkojas citādi – pēkšņi vesela pilsēta sāk atgādināt gleznotāja steigā pamestus audeklus, uz kuriem ziemas nepabeigtās ainavas turpina atkusnis.
Kādā marta pēcpusdienā man piezvana Daina un jautā: "Čau, aizbraucam kaut kur?" Pat neapjautādamās, uz kurieni mēs brauksim, piekrītu. Precīzi pēc stundas Daina mani gaida Ūdens ielas pagalmā, un mēs braucam. Valmiera caur automašīnas logu izskatās svešāda. Pabraukušas garām autoostai, iegriežamies kādā šķērsielā. "Kur Ziemeļnieka māja ir, tu zini?" Daina, apstādinājusi auto pie zemas koka mājas, jautā. "Nezinu gan," saku. "Re, kur ir!" Daina, norādīdama uz ēku mums taisni acu priekšā, atbild. Es ieraugu plāksni pie ēkas sienas, kurā iegravēts: "Šajā mājā 1919. g.–1930. g., iebraucot Valmierā, dzīvoja dzejnieks Jānis Ziemeļnieks."
Vērodama māju un apkārtni, skaidri atceros, ka šajā ielā jau esmu bijusi. Toties agrāk šo plāksni nebiju ievērojusi. Kamēr Daina iedarbina auto un pagriež to braukšanai pretējā virzienā, manām atmiņām par šo ielu pievienojas vēl kāda atmiņa – atmiņa bez datuma. 1928. gada 16. jūnijā pie savas māsas, kura dzīvoja Valmierā, ieradās Jānis Ziemeļnieks. Savās atmiņās par šo tikšanos viņa raksta: "Diena bija saulaina, bet pavēsa. Devos uz vilcienu sagaidīt Jāni. Biju laimīga, ka pie manis brauc tik mīļš viesis. Kad vilciens piebrauca, vēroju, kur tad būs mans brālītis. Un pēc brīža manu plecu aizskāra bāla, caurspīdīga roka." Kad izbraucam no Jāņa Ziemeļnieka ielas, pārņem sajūta, ka pieskārusies bāla, man nepiederošas atmiņas roka.
Braucam tālāk pa Rīgas ielu. Ainavas un ēkas aiz auto loga steidzas, mūsu skatieni un vārdi tās vienmēr nokavē. Pēc brīža piestājam Valmieras draudzes skolas pagalmā. Ainavā kā ļoti vecs cilvēks paveras aizmirstības laužņa nesamaitāta ēka. Brienot pa atkušņa skatienu neaizsniegto sniegu, safotografēju ēku, līdz skatiens atduras pret plāksni uz ēkas sienas. Tikmēr man aiz muguras Daina stāsta par Jāni Cimzi. Kamēr Daina stāsta par Skolotāju skolotāju, domāju par ēku. Tā vēl liecina par pamatīgumu un drošību, tomēr telpās, kurās kādreiz bijuši skolēni, tagad domrakstus raksta caurvējš un klusums. Tālāk ceļš ved pa L. Paegles ielu, man nav ne jausmas, kāds būs Dainas nākamais pieturas punkts, kāda būs nākamā atmiņa bez datuma.
Pirms iegriežamies šaurā ieliņā, kura ved uz Gaujas krastu, Daina ar roku norāda uz ēku ielas malā. "Tur dzimis Jāzeps Vītols," viņa saka. "Dzirnavās?!" gribu atbildēt, bet turpmāko ceļu līdz Gaujmalai klusēju. Izkāpušas no auto, abas aizklīstam katra uz savu pusi. Dainas balss tomēr mani sasniedz un stāsta par plostniekiem, kuri naktīs te dedzinājuši ugunskurus. Kamēr viņa to stāsta, upi ieņem saulriets.
Nākamajā dienā vēlreiz mēroju to pašu maršrutu kājām. Automašīnas steiga vairs netraucē. Mans skatiens neko nevar nokavēt. Stāvēdama Gaujas krastā, domāju par tiem, kuri te bijuši, bet kuru vairs nav. Nāk prātā Ziemeļnieka dzejolis Nakts. Ar iztēles acīm redzu upes krastā ugunskurus. Mani pārņem sajūta, par kuru savos Vārdos reiz rakstījis Sartrs: "Manis nav nekur. Es beidzot esmu."
Pavasaris pieradina pie pieskaršanās. Pavasaris triepj ar krāsām, kuras dara acis nemierīgas. Pavasarī cilvēki – līdzīgi zemei – kļūst pieejamāki, siltums liek tiem nekautrēties no kailuma. Atkusnis rīkojas līdzīgi atmiņām – tās mums nepieder, bet ieeja tajās nav liegta.