Parunāsim par žanriem, kuru iezīmes ir meklējamas ne tikai tekstos, lugās un filmās, bet arī dzīvē. Aizvadītās vēlēšanas visdrīzāk varētu salīdzināt ar trillera žanru, labi, ja ne tīru mantu – trilleri labākajās žanra ģēnija Alfreda Hičkoka tradīcijās –, tad vismaz ar norisi ar spriedzes elementu, kas pieslēdza TV ekrāniem pat dažu labu, kurš no šī masu medija jau ir distancējies. Visdažādāko žanrisko skalu un dažādas kvalitātes performances piedāvāja arī kaismīgais, hiperaktīvais pirmsvēlēšanu laiks, kad politiķu runājošie veidoli un vaigi iznira un uznira dažnedažādās platformās, kanālos un tīklos, vairojot nostalģiju pēc tiem laikiem, kad privātā telpa bija pasargāta no tiešraides pieslēgumiem un monologiem.
Politiķu multimediālā hiperaktivitāte, kas piepildīja sociālo mediju telpu pirmsvēlēšanu laikā, ir teju skaļš pliķis latviešu literātu radītajam atraktīvajam konceptam Es esmu introverts. Kopš Londonas Grāmatu tirgum ģenerētās introvertu kampaņas starptautiskajā presē lasīta ne viena vien atsauce uz to. Sak, nebrīnieties, satiekot latvieti, – viņš nav īgns un depresīvs, viņš vienkārši ir introverts. Pēdējos mēnešus mēs dzīvojām ekstravertuma eksplozijā!
Sestdienas trilleris beidzās pat ciešami. To gan būtu pārdroši dēvēt par tipiskam (amerikāņu) kino produktam ieteicamo happy end, taču katrā ziņā viss varēja būt krietni nejēdzīgāk. Drīz redzēsim, par kāda žanra pieredzi izvērtīsies valdības veidošanas process. Domāju, varam būt gatavi uz žanrisku daudzveidību – no drāmas līdz farsam. Cerams, nepiedzīvosim traģēdiju – tā lai paliek operai. Spēlētāji ir pārāk atšķirīgi, lai mūs sagaidītu prognozējamība un iepriekšparedzamība – teju viens no smagākajiem grēkiem, ko filmām mēdz pārmest kritiķi. Tik banāli, tik prognozējami – bez dzīvas reakcijas un eksplozīvas jūtu ķīmijas. Tikai diez vai gribam ekstrēmus izbaudīt dzīvē, nevis uz ekrāna.
Ja runājam par kino, žanriskā daudzveidība patlaban ir atslēgas vārds, kas vistiešākajā veidā ir attiecināms uz Latvijas kino procesu. 2018. gada intensīvajā Latvijas filmu birumā, kad pirmizrāde seko pirmizrādei, žanriskā daudzveidība ir svarīgs kritērijs arī publikas piesaistei. Pilnas zāles patlaban pulcē rotaļīgā, nostalģiskā pārpratumu komēdija Homo novus. Cilvēki ir dažādi, un viņu priekšstati par produktu, ko viņi vēlas saņemt, arī – no filmas līdz partiju piedāvājumam. Šajā ziņā žanriskā daudzveidība vēlēšanu rezultātos atsvaidzina. Arī fakts, ka beidzot Saeimā būs lielākais skaits deputāšu sieviešu, kāds jebkad bijis, teju sasaucas ar aktualitātēm kino jomā, kurā viena no populārākajām tēmām ir sieviešu režisoru skaita palielināšana Eiropas un ASV kino industrijā.
Vēl viena paralēle ar kino, domājot par tikko pārlaisto priekšvēlēšanu laiku. Ģeniālais manipulators – Rīgā dzimušais režisors Sergejs Eizenšteins – reiz radīja teoriju, ko nodēvēja par atrakciju montāžu: "Atrakcija ir ikviens agresīvs moments, elements, kas pakļauj skatītāju jutekliskai vai psiholoģiskai iedarbībai un ir precīzi aprēķināts un matemātiski izskaitļots, lai iedarbotos uz uztvērēja konkrēto, emocionālo satricinājumu." Šajās vēlēšanās neiztika bez atrakciju montāžas. Starp citu, nenonieciniet kinovēsturi, tā var sniegt trāpīgas atbildes. Der vēlreiz noskatīties arī trāpīgo Jura Poškus 2011. gada filmu Kolka Cool.