Tomēr, kā daudzi domātāji jau izsenis pamanījuši, sociālā un tai skaitā politiskā un ekonomiskā realitāte ir savdabīga padarīšana, liela daļa no tās atrodas mums galvā. Arī starptautiskā ietekme nav tieši pakārtota eksporta apjomam vai militārā budžeta lielumam. Šajā ziņā Lielbritānijai bija izcili paveicies. Vieni saskatīja britos liberālisma un demokrātijas sargus, citi jūsmoja par Dauntonas abatijas stilu, bet dažādie britu niķi, sākot ar nevēlēšanos pieņemt eiro un beidzot ar ieradumu jaukt tējai klāt pienu, šķita galu galā šarmanti. Un tad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības.
Viens no iespaidīgākajiem procesiem, ko šobrīd var vērot tuvumā, ir tas, kā Lielbritānijas tēls, maigā vara un netiešā ietekme milzu ātrumā sarūk, lai gan juridiski, militāri un pat ekonomiski nekas īsti nav mainījies. Britu pārdomas par demokrātiju šķiet teju vai komiskas, viņu uzskati par Eiropu – nebūtiski, britu nostalģija pēc pagātnes vairs nešķiet šarmanta. Briti referendumā izvēlējās būt starptautiski maznozīmīgi. Turklāt tas vairs nav glābjami. Pat ja viņi tomēr paliktu ES (un kaut kādā ziņā no tās nemaz nav iespējams izstāties), priekšstatu un tēlu līmenī briti jau dzīvo "Mazajā Britānijā".
Šajā kontekstā interesants jautājums, manuprāt, ir – kā šīs pārmaiņas ietekmēs angļu valodas statusu. Ir cilvēki, kuri domā, ka ES šis statuss nemainīsies (Džonatans Stīrnss Brexit Is Already Making Britain a Lame Duck in Brussels. Bloomeberg, 06.07.2016.), tomēr es neesmu tik pārliecināts. Viena no (daudzajām) neparedzētajām Breksita sekām bija problēma, vai angļu valoda pēc Lielbritānijas izstāšanās var būt oficiālā ES valoda. Eiroparlamenta deputāte no Polijas Danuta Hībnere brīdināja, ka neviena cita ES valsts angļu valodu nav pieteikusi kā savu oficiālo valodu un atbilstoši ES institūcijām no angļu valodas būs jāatsakās. Runa nav tikai par to, kādā valodā tiek tulkoti ES dokumenti. Piemēram, ja angļu valoda nebūs ES oficiālā valoda, valsts universitātēs Latvijā vairs nevarēs veidot programmas angļu valodā. Protams, visticamāk, tiks atrasts veids, kā oficiālās valodas statusu saglabāt, galu galā ES valstu Īrijas un Maltas iedzīvotāji lielākoties ikdienā lieto angļu valodu, un Eurostat norāda, ka 94% vecāko klašu vidusskolēnu Eiropā kā svešvalodu apgūst angļu valodu (2013. gada 26. septembra ziņojums).
Var jau būt, ka ar to pietiek. Diez vai lielākā daļa eiropiešu un ES ierēdņu būs gatavi principiālu apsvērumu dēļ norakstīt laiku un spēku, kas ir ieguldīts angļu valodas apguvē. Tomēr man ir aizdomas, ka arvien biežāk nāksies dzirdēt izbrīnu par to, kāpēc mēs vēl aizvien runājam "Mazās Britānijas" valodā. Tas nenozīmē, ka to aizvietos kāda cita valoda. Sliktākajā gadījumā gaidāma savdabīga noslāņošanās – angļu valoda varētu kļūt par "tautas svešvalodu", bet eirobirokrātu ideāls – zināt angļu, vācu un franču valodu – kļūs par Eiropas politiskās, ekonomiskās un intelektuālās elites standartu.
Trollis JT