Operas vēsture zina vismaz trīs darbus ar līdzīgu sižetu: Hendeļa Lucio Cornelio Silla (1713), Johana Kristiāna Baha Lucio Silla (1776) un vispopulārāko versiju – Mocarta Lucio Silla (1772). Jau baroka laikmetā skaņdarba skatuves interpreti mocījās, kā "ticami attēlot" pirms Kristus dzimušo Romas diktatoru Lūciju Sullu un viņa naidnieku Gaju Mariju, un dažādas mīļotās, kas spietoja ap dižciltīgajiem kungiem. Jau tolaik režisora uzdevumu veicējam nācās XVIII gadsimta kostīmus izgreznot ar Romas impērijas laika atribūtiem – antīkām zeltītām ķiverēm, romiskiem ieročiem, skatuves fonā uzgleznot antīkas peizāžas – lai skatītājiem atpazīstamāk. Acīmredzamas stilizācijas iezīmes. Pat senais skatītājs bija mierā ar to, ka uz skatuves notiekošais nav autentiska vēsturiskās realitātes kopija, ka darbība notiek nevis abstraktā Romā, bet šeit un tagad, un tādēļ stāsts ir aktuāls.
Kādēļ gan lai mūslaiku operas izrādes apmeklētājs būtu lielāks muļķis? Kādēļ viņam jāgrib redzēt "autentismu", kurš tāds nemaz nav un nevar būt? Kā tik nav dēvēts cilvēks, kura vārds atvasināts no franču regisseur (visbiežāk baletā "pozu izkārtotājs", dramatiskajā teātrī – metteur en scène) un kuru mūsdienās pazīstam ar režisora (starptautiski – director) vārdu, – aktieris menedžeris, iestudējuma virsvadītājs, savukārt antīkās didaskālijas uzveda īpašs "skolotājs" jeb didaskalos, kura galvenā funkcija bija atbilstoši lugas dramatiskajai jēgai izkārtot un grupēt kori un glīti scēniskajā laukumā izvietot antīkās lugas galvenos personāžus jeb antagonistu ar protagonistu.
Der atgādināt, ka šo funkciju mūsdienās, starp citu, lieliski veica pašreizējā Latvijas Nacionālās operas vadoņa Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes patriotiskās rokoperas Lāčplēsis didaskalos Valdis Lūriņš, un tajā populārajā izrādē, ja atmiņa neviļ, nebija ne vēsts no aizlaiku reālijām un autentiskuma – tīrā nosacītība un 1988. gadam atbilstošs stilistisks avangards.
Kad pašlaik Operas "jaunā slota, kas enerģiski slauka" Zigmars Liepiņš runā par "uzsvaru uz mūziku", nevis režiju, gribas taisnības labad tomēr atcerēties, ka ikkatrs komponista opuss – Parīzes Dievmātes katedrāle, Turaidas Roze, Adata, Vadonis – tomēr bija iepakots maksimāli spilgtā režijas formā. Un, atvainojos, šajās muzikālajās izrādēs "neautentiskas" stilizācijas bija papilnam. Bet runājot par uzsvaru uz režiju... Tās – režijas – nevar būt vairāk vai mazāk. Režija vai nu ir, vai tās nav, un tā var būt laba vai profesionāls brāķis. Pat koncertam ir nepieciešams teicams didaskalos.