Šī projekta pirmsākumi sakņojas Covid-19 pandēmijas izraisītajos ierobežojumos pērn pavasarī, kuru dēļ viss apstājās. "Martā es sēdēju mājās un domāju, ko es kā horeogrāfe darītu šādā situācijā. Es radītu vienu deju, uzfilmētu un uzaicinātu kādu par to izteikt savas domas," stāsta projekta idejas autore un kuratore Rūta Pūce. Tieši pēc šāda principa tas norisinājās divos etapos – vasarā un vēlā rudenī –, katrā piedaloties četriem horeogrāfiem baleta, laikmetīgās, mūsdienu un skatuviskās tautas dejas žanrā. "Mēs uzrunājām iepriekšējās Dejas balvas nominantus, no kuriem daļa piekrita, bet daļa ieteica citus, kuri varētu piedāvāt šim projektam kaut ko interesantu," atklāj kuratore.
Pirmajā posmā tie bija Agate Bankava, Juris Gogulis, Milana Komarova un Edmunds Veizāns, otrajā – Agnese Bordjukova, Diāna Gavare, Arturs Sokolovs un Linda Lejiņa-Grebina. "Rudenī noskaņojums dejas pasaulē bija īpaši sašļucis, jo daudzi zināja, ka atkal nevarēs strādāt, vai jau nestrādāja, līdz ar to šis projekts bija kā maza oāze," norāda Rūta Pūce un piebilst, ka horeogrāfi bijuši ļoti priecīgi par šo izaicinājumu ļauties radošajam procesam un strādājuši ar interesi, reflektējot par divām tēmām. "Mēs gribējām izvairīties no liriskām tēmām un pievērsties aktuālajiem notikumiem, tāpēc vasarā horeogrāfi tika mudināti domāt par tēmu Līdzvērtīgas tiesības visiem, bet rudenī – par brīvību," stāsta kuratore.
Visi horeogrāfi radījuši trīs minūtes garus darbus, kas tika nodoti kritiķiem (par katru deju tapušas divas recenzijas). Viņu vidū ir vārda meistari, kas ikdienā raksta par citiem mākslas veidiem, un dejotāji, kuri pirms tam nav izmēģinājuši savus spēkus kritikas laukā. Šī projekta "patērēšanā" Rūta Pūce iesaka sākt ar deju noskatīšanos un ļaušanos savām ķermeniskajām sajūtām. Pēc tam – izlasīt recenzijas, kā citi ieraudzījuši šīs dejas, un noformulēt savu viedokli par tām, bet noslēgumā caurskatīt horeogrāfu piezīmes, apzinoties, ka dejas domas mēs visi radām kopā.