"Ārējā krīze atklāj iekšējās problēmas. To saredzat, ja kādreiz paklausāties, ko cilvēki stāsta – acīmredzamas, saprotamas, reālas lietas. Kaut vai pie friziera. Bet reizēm cilvēki izdomā dīvainības un arī tās stāsta. Vajag atšķirt, kas ir fantāzija un kas – reālais novērojums," par pašreizējo sabiedrībā valdošo noskaņu saka psihoterapeits, Internacionālās Psihoanalīzes asociācijas biedrs Voldemārs Švarcs.
Kā emocionāli pielāgoties šai ieilgušajai nenoteiktībai, tikt galā ar apātiju, nomāktību, neprognozējamību un pārmaiņām, kuru sekas neviens nevar paredzēt? Un kas valda to cilvēku prātos, kuri aicina sekot dažādām sazvērestības teorijām, nevis saliedēties, kā tas notika Covid-19 pavasara krīzes laikā?
Krīze aktualizē vienotību
Kāds sestdienas vakars (vēl decembra sākumā) no pircēja skatpunkta vienā no Latvijas pilsētu lielveikaliem īsi pēc deviņiem vakarā: viens pats veikalā! Cik labi! Pārdevēji aiz vitrīnām uzkopj savu darba vidi un, šī pircēja uzrunāti, atzīst: "Bez pircējiem un apkalpošanas darbā nogurstam ātrāk." Cilvēks ir sabiedriska būtne, un acīmredzot bez komunikācijas gan privātā, gan profesionālā dzīve kļūst vienmuļa. Bet tam, kurš šajos laikos strādā attālināti, ir jaunas izaicinājumu formas, jāapgūst, piemēram, saziņas platforma Zoom, kas tāpat prasa jaunas iemaņas. Pastāvēs, kas pārvērtīsies – nudien aktuāla ir šī Raiņa atziņa. "Galvenais, ka ir kāds, kurš palīdz, mazliet asistē jaunu iemaņu apgūšanā. Šajā situācijā varbūt jūtamies nezinoši, pamesti, nevaram tikt galā – tā ir daļa no mūsu dzīves, un šī krīzes situācija skar arī mūsu stāvokli, pārdzīvojumu, līdz ar to jāatrod resursi. Gan iekšējie, gan vienlīdz svarīgi arī ārējie, kas palīdz tikt galā ar krīzēm," norāda psihoterapeits Voldemārs Švarcs.
Ir dažādas krīzes, viena no tām – attīstības krīze, kad, piemēram, bērnam ir jāsāk iet skolā. Tā ir krīzes situācija, kad dzīve krasi mainās, un bērnam ir jāpiemērojas jaunai situācijai. Jaunai – arī attiecībā pašam uz sevi. "Patlaban situācija ir līdzīga. Kaut kādā ziņā neliela daļa no mums sāk iet skolā, nākas paskatīties uz sevi no jauna – piemēram, kāpēc, ja klepoju, nevaru iet uz ballīti? Ir gadījumi, kad cilvēks klepo, grib aiziet uz ballīti un arī aiziet – nevajag uzskatīt, ka tādi gadījumi ir tikai Latvijā! Tas notiek visā pasaulē. Un pēc ballītes kādi desmit cilvēki iziet cauri Covid-19 pieredzei... Vienai daļai tā ir viegla, bet citiem – ļoti smaga. Nevienam nav jāsaka priekšā, cik daudz cilvēku no koronavīrusa tagad nomirst. Tā ir tā jaunā ēra, kad esam ļoti tuvu šai informācijai, kad varam redzēt saslimstības un mirstības datus," norāda V. Švarcs.
Daļa cilvēku tomēr aizvien netic datiem, un arī vietnē Facebook klejo dažādas atziņas. Starp citu, viena no tām: jo lielāks neveiksminieks, jo vairāk tic sazvērestības teorijām... Vai tas nav pārāk skarbs prātos notiekošā vērtējums? "No vienas puses, nevar teikt, ka vienmēr tas tā ir. Bet diemžēl tā ir tendence. No otras puses, tajā brīdī, kad kaut kas neizdodas un jūtamies grūti, svarīgi ir saprast, ka visi esam kopā. Un tas ir raksturīgs infekcijas slimībām. It īpaši tām, kas izplatās pa gaisu, ar gaisa pilieniem. Tā ir situācija, kad nav svarīgi – esat nabags vai bagāts, veiksmīgs vai mazāk veiksmīgs, precējies vai neprecējies. Mēs visi esam vienā laivā," saka V. Švarcs, viņš turpina: "Te aktualizējas jautājums par vienotību – vai varam visi kopā par kaut ko vienoties? Līdz ar to nasta, kas vienam cilvēkam nav panesama, visiem kopā ir panesama daudz vieglāk. Savukārt tie cilvēki, kuri šo situāciju neizlaiž no rokām un mēģina nest, dabū milzīgu slodzi. Tad sabiedrībā izraisās dažādas pretrunas, dažādas sāpīgas reakcijas."
Meklējot vainīgos
Ja atšķiram mācību grāmatu psihoterapijā, varam atrast informāciju par pagājušā gadsimta 50. gados ļoti pazīstamu psihiatru, psihoanalītiķi Džonu Boulbiju (John Bowlby – red.) un viņa piesaistes teoriju. Tā skaidro, ka visi cilvēki ir ar ļoti svarīgu, pašā dzīves sākumā aktivizējamu programmu, kas nozīmē piesaistes uzvedību, emocionālu pieķeršanos savam tuvākajam aprūpētājam. Un visbiežāk tā ir māte. "Mēs nevaram iedomāties, ka cilvēks varētu izdzīvot bez sava aprūpētāja, kas uzņemas mātes funkcijas. Cilvēki parasti pievērš uzmanību tādām bioloģiskām, fiziskām, praktiskām lietām, bet ļoti būtiskas ir arī emocionālās lietas. Pētījumi parādīja, ka atkarībā no šī priekšstata, kas izveidojas mazotnē, vēlāk dzīvē veidojas neapzināts uzvedības modelis, kas aktualizējas tādās īpašās krīzes situācijās – kad ir apdraudēta pašapziņa, kad kaut ko zaudējat, kad ir liela stresa situācijas. Arī pandēmijas apstākļos aktivizējas šī te agrīnā pieredze," skaidro V. Švarcs, viņš turpina: "Vienai lielai daļai sabiedrības šī pieredze ir droša – tas nozīmē, ka mākat paļauties, sadarboties, vieglāk pārciešat stresa situācijas, spējat izmantot racionālo domāšanu un justies mērķtiecīgi. Piemēram, mēs varam vienoties, ka vīrusa pandēmija ir problēma, kuras dēļ vajadzētu nēsāt maskas. Mums tas nepatīk, bet to darām, jo tas nav grūti."
Tiesa, grūtāk ir tiem, kuriem, piemēram, ir brilles, kas, nēsājot masku, aizsvīst. Ziemā, ieejot veikalā ar cepuri galvā, šalli, masku un aizsvīdušām brillēm, pircējs dažkārt var tikt uzlūkots kā neidentificējama persona, kurai nepieciešams palūgt uzrādīt dokumentus... "Krīze vienmēr aktualizē identitātes jautājumu – kas es esmu, kādai grupai piederu? Bet krīzes situācijā cilvēki sadarbojas, viņi atrod jēgpilnu mērķi un bez lielas problēmas to sasniedz," komentē psihoterapeits.
Tomēr cita cilvēku grupa krīzē darbojas pēc mazliet atšķirīga scenārija. Un šajā grupā ir vairākas apakšgrupas. Vienus V. Švarcs sauc par trauksmaini bažīgajiem, kuri uz situāciju tiešām reaģē ar milzīgu stresa līmeni, milzīgām bailēm. Viņi meklē palīdzību, valkā varbūt pat nevis vienu, bet divas maskas un izvairās no līdzcilvēkiem, katru dienu satraukti skatās ziņas un gaida vakcīnu... "Šī mazākā apakšgrupa savā ziņā var labi sadarboties. Šajā gadījumā mērķis izvairīties no infekcijas ir saprotams un trauksmi var izmantot lietas labā," teic psihoterapeits Vēl viena apakšgrupa ir dusmīgie – viņi uz stresu reaģē ar šausmīgām dusmām, meklē vainīgos un tos arī atrod. Veikalos vainīgie var būt pārdevēji, skolā – skolotāji, starp mediķiem – ārsti, kuri nevar uzreiz visus izārstēt. Vai kaimiņi, vai tālbraucēji šoferi, kuri "atveduši kovidu", kaut gan mēs nevaram iedomāties dzīvi bez tālbraucējiem šoferiem, kuri atved pirmās nepieciešamības preces lielveikaliem. "Vārdu sakot, ienaidnieki sēž pie stūres," pasmaida V. Švarcs.
Bet ir vēl trešā apakšgrupa – tie, kuri rīkojas mazliet ekstravaganti vai paradoksāli, grūti saprotami. Viņu galvenais motīvs – lai pievērš uzmanību tieši viņiem. Viņu galvās rosās dažādas nesaprotamas idejas, proti, ka tieši viņi kontrolē situāciju, piemēram, propagandējot, ka nenēsāt masku ir daudz veselīgāk nekā to nēsāt. "Dzersim priežu pumpuru tēju, un kovids kapitulēs!" – "Lietosim svēto ūdeni, uzlādēsim to un palūgsim valstij apmaksāt", jo daži ūdeni strukturē labāk, citi ne tik labi... "Tas, ko cilvēks atrod vai kam liek sev noticēt, ir viņa radītā saite. Negribu te stāstīt daudz piemēru, jo katrs pašlaik tos var atrast simtiem. Līdz ar to situācija ir tāda, ka mums nākas savā ziņā būt saprotošiem un nepārspēlēt dusmīgo cilvēku reakcijas. Atrast saprotošu dialogu," norāda V. Švarcs.
Pāri paliek pavisam maza paradoksālo cilvēku grupiņa, kuriem uzmanību gribas pievērst tikai sev, sak`, kaimiņam nodega māja, bet es nopirku jaunus gumijas zābakus. Kaimiņam zaudējums, viņš satraukts staigā ap nodegušo māju, bet šis cilvēks satraucas – kāpēc kaimiņam nav jaunu gumijas zābaku? "Ja tādi būtu, varbūt māja nebūtu nodegusi..." pasmaida V. Švarcs un piebilst: "Reizēm katrs no mums var nonākt kādā no šīm lomām. Arī es dzīvē esmu bijis kādā no šīm lomām, bet ir svarīgi atrast ceļu ārā no tām, nespēlēt tās tālāk dzīvē."
Bet kā izturēties pret dusmīgajiem un pret cilvēkiem "jaunos gumijas zābakos"? Psihoterapeits skaidro: "Saprotoši, mierīgi. Ir svarīgi paust respektējošu, cieņpilnu attieksmi, nemēģinot iesaistīties agresīvajā komunikācijā. Jo viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs visi. Tas ir veids, kā viņš reaģē uz stresu. Svarīgi – ja grupa spēj vienoties un kopīgos mērķus izvirzīt, tad faktiski varam ļoti sekmīgi pierunāt arī šādus cilvēkus piedalīties kopīgo mērķu sasniegšanā. Jo pašlaik mums ir vajadzīgs katrs cilvēks, tāda ir situācija. Kā tajā anekdotē, ka šis laiks domāts latviešiem: katrs, sēžot savā dīvānā, var glābt situāciju."
Saruna ne tikai ar orhidejām
Daudzi sabiedrībā atzīst – pavasarī bijām vienoti, pašlaik – sašķelti. "Pavasarī mums bija svarīgi šo stāstu izstāstīt, parādīt, ka esam spējīgi par kaut ko vienoties, ka esam veiksmīgi, efektīvi. Tagad būtu jāparāda, ka mūsu patiesās zvaigznes var būt arī jauni cilvēki, zinātnieki. Mums šai situācijā jāatrod pieredzējušie un arī tie, kas ir jauni, zinātnes lauku tikko apguvuši un spējīgi. Tie, kas var pastāstīt, ienest to jauno vēsmu, apliecināt, ka esam potenciāli ļoti moderna nācija," saka V. Švarcs.
Un tomēr – kā ir ar to Šveices Psihiatrijas biedrības izplatīto uzsaukumu sociālajos tīklos pavasarī: ja jūs sarunājaties ar orhidejām, viss kārtībā, nezvaniet mums! Jāuztraucas, kad tās puķes sāk atbildēt... Vai psihoterapeitiem, psihiatriem šajos laikos darba kļuvis vairāk? Protams, atbild Voldemārs Švarcs. Krīzes situācijās vispirms vairāk darba esot infektologiem, ātrās palīdzības ārstiem, pēc tam mediķiem slimnīcās un tad jau arī psihiatrijas laukā strādājošajiem. "Ko mums iemācīja Dž. Boulbijs – ka bērnam ir svarīga fiziskā un emocionālā aprūpe un ka cilvēks nav iedomājams bez pilnvērtīgām abām šīm aprūpēm. Ja cilvēku iedomājamies esam tikai fiziskajā aprūpē, tad viņš ir tikai tāds augs," noteic V. Švarcs.
Vecākās paaudzes cilvēki allaž aicināti socializēties, bet daudziem pašlaik orhideja kļūst par vienīgo sarunu biedru... "Tā ir situācija kā izņēmuma gadījums ar vājo vietu – te svarīga laba infrastruktūra un labs internets, lai vecie cilvēki ir apgādāti ar planšetdatoru un lai viņiem ir svarīga tiešsaistes sesija ik dienu. Tā notiek Somijā, tagad šāda aprūpe pieejama arī Latvijā. Caur šo attālināto aprūpi iespējams uzlabot vecā cilvēka dzīves kvalitāti. Viņš var komunicēt par savām vajadzībām ne tikai ar savu aprūpētāju, bet arī ar medicīnas māsu, viņam ir iespēja sazināties ar saviem draugiem, radiniekiem. Vecaistēvs, kurš bīstamāks par datoru, ir sen noticis fakts," saka V. Švarcs. Šajos laikos ikvienam ir jāatrod iespējas, kur digitālais kontakts ir viena no saziņas formām. Tas nenozīmē, ka jālauž sevi – tā jāuztver kā iespēja. Vienā brīdī, to apgūstot, varbūt esat izmisušais tips, tad dusmīgais, visbeidzot priecīgais un gandarītais – kaut ko iemācījāties! "Tas rada kompetences un spēka sajūtu," piebilst psihoterapeits.