Nozares speciālisti – profesore Ilze Konrāde, Latvijas Diabēta federācijas prezidente Indra Štelmane, “Mēness aptiekas” farmaceite Juta Namsone, Valdis Ģībietis, ārsts internists Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane – diskutē, aktualizējot būtisko par šiem un citiem ar cukura diabētu saistītiem jautājumiem.
Būt informētiem un apzināties riskus
Valdis Ģībietis, ārsts internists Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, Rīgas Stradiņa universitātes doktorants uzsver tēmas aktualitāti: “Fakts, ka cukura diabētu Latvijā katru gadu diagnosticē aptuveni 7000 cilvēku, nav sabiedrībai labvēlīgs vēstījums, turklāt slimība piemeklē gan pieaugušos, gan bērnus. Ārstēšanos ar insulīnu ik gadu uzsāk aptuveni 1000 pacientu. Informētībā par slimību, tās riskiem, terapiju un ietekmi uz veselību ir robi, kas paver ceļu slimības izraisītajiem triecieniem. Katram 10. Latvijas iedzīvotājam varētu būt 2. tipa cukura diabēts, taču tikai trešajai daļai no tiem slimība ir diagnosticēta.
Redzam, cik svarīga ir nepieciešamo zāļu un medicīnas ierīču nepārtraukta pieejamība, ārstu, māsu un farmaceitu savstarpēja sadarbība, un visiem kopā ir jādomā par to, kā informāciju par cukura diabētu padarīt pieejamāku ikvienam, paplašinot izpratni par slimības riskiem, un kā sekmēt sadarbību starp dažādiem speciālistiem cukura diabēta ārstēšanā.» Ārsts atzīmē, ka cukura diabēts ir kas vairāk nekā tikai augsts cukura līmenis asinīs, un to ir būtiski apzināties.
Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja, psiholoģijas un sociālo zinātņu maģistre, pasniedzēja un zinātniskā asistente Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Freimane pārstāv cukura diabēta pacientu organizāciju un atzīst: «Sabiedrības zināšanas par cukura diabētu var vērtēt tikai kā daļēji atbilstošas. Svarīgākais ir, kā cilvēks šīs zināšanas lieto. Ja apzinās, ka aptaukošanās vai nepietiekama fiziskā aktivitāte ir riska faktori, tas vēl nenozīmē, ka viņš kaut ko dara, lai riskus mazinātu. Tādēļ vajadzētu vairāk sekmēt to, lai cilvēki maina savu ikdienas uzvedību tieši cukura diabēta risku mazināšanai.»
“Mēness aptiekas” farmaceite Juta Namsone norāda: “Nepieciešama aktīvāka veselīga uztura un fizisko aktivitāšu popularizēšana riska grupai. No farmaceita skatpunkta redzu, ka informācija cilvēkiem ir, taču nepieciešams kāds dzinulis, lai viņi savā labā darītu vairāk.”
Medicīnas zinātņu doktore, endokrinoloģe, diabetoloģe, Latvijas Diabēta federācijas prezidente Indra Štelmane uzskata, ka kopumā sabiedrības, īpaši jaunu cilvēku, informētība ir diezgan laba, taču ārstei rada bažas, ka cilvēki pēc 50 gadu vecuma, kuri ir riska grupā, to apzinās mazāk un viņu zināšanas nav pietiekamas. “Būtu gan jāveic sabiedrības plašāka izglītošana par riskiem, ko katram svarīgi apzināt un izvērtēt, gan arī daudz konkrētāk jāparāda, kādi ir riska faktoru mazināšanas veidi. Tikai tā varēsim apturēt diabēta pandēmiju, kas soļo pa pasauli.”
Cukura diabēta riska faktori
- Cukura diabēts ir ģimenes anamnēzē
- Vecums – virs 40 gadiem
- Liekais ķermeņa svars, aptaukošanās
- Paaugstināts asinsspiediens
- Paaugstināts zema blīvuma holesterīna līmenis asinīs
- Smēķēšana
- Sievietēm – cukura diabēts grūtniecības laikā
Izšķiroša nozīme – agrīnai diagnostikai
Endokrinoloģe, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja, profesore Ilze Konrāde apstiprina, cik svarīgi laikus apzināties slimības riskus: “Varam domāt, ka sabiedrība ir pietiekami informēta, tomēr pastāv svarīga nianse starp zināt un saprast. Redzu, ka 25–35% pacientu, nokļūstot stacionārā, uzzina, ka viņiem ir cukura diabēts, kad jau ir kāda sirds un asinsvadu slimības krīze – insults, infarkts, sirds mazspēja. Tas ir par vēlu.
Svara pieaugums attīstās lēni, un bieži vien nekādu citu simptomu nav, tādēļ agrīna diagnostika ir ļoti svarīga. 2. tipa diabēta gadījumā paaugstināts cukura līmenis asinīs (7 mmol/l un vairāk) ir tikai sarkanais karodziņš, bet aisbergs, ko neredzam, ir milzīgs.”
Profesore Konrāde uzsver, ka aptuveni 93% cukura diabēta gadījumu pasaulē ir 2. tipa diabēts. “Būtība nav insulīna deficīts, bet tā nespēja darboties audos. To sauc par insulīna rezistenci, kas maina ne tikai glikozes līmeni. 2. tipa diabēta pamatā ir tauku vielmaiņas slimība, situācija, kas veicina onkoloģisku slimību attīstību, vīriešiem – arī dzimumhormonu samazināšanos. Tas viss saistās ar augsto insulīna līmeni, kas holesterīna daļiņām liek kļūt mazām un blīvām un labāk ieiet asinsvadu sieniņās, agrīni radot aterosklerozes procesu, infarktu, insultu. Tātad – rodas izmaiņas šūnu līmenī, tāpēc katra sirds šūna strādā sliktāk un cilvēkiem ar cukura diabētu un insulīna rezistenci agrīni attīstās sirds mazspēja. Vīrišķais hormons testosterons taukaudos tiek pārveidots par estrogēnu, savukārt smadzeņu hipofīze nespēj atšķirt, tas ir testosterons vai estrogēns, un maina hormonu līdzsvaru. Tiklīdz kaut kas ir izjaukts, tas izmaina arī vielmaiņu organismā.”
2. tipa cukura diabēts tiek diagnosticēts tad, ja cukura līmenis asinīs tukšā dūšā ir 7 vai vairāk milimolu litrā. Ja ir šāds rādītājs, parasti nav novērojami tradicionālie cukura diabēta simptomi – slāpes, bieža urinācija. Ilze Konrāde aicina: “Ja jums ir vismaz 40 gadu, ir jānodod analīzes!”
Cukura diabēta tipiskās pazīmes
Pazīmju uzskaitījums nenozīmē, ka ikvienam būs tās visas, turklāt šīs pazīmes neparādās vienlaicīgi. Tomēr, ja ir kaut vai kāda no tām, tā jāuztver kā signāls apmeklēt ārstu un veikt analīzes.
- Liekais svars
- Bieža urinēšana
- Ilgstošas un nepārejošas slāpes
- Konstants izsalkums
- Straujš svara zudums bez izmaiņām uzturā
- Hroniskais nogurums
- Lēna brūču un iekaisumu dzīšana, nejutīguma vai durstīšanas sajūta rokās un pēdās
Mainīt dzīvesveidu nav viegli, taču – nepieciešami
Viens no būtiskiem gan saslimšanas risku mazināšanas, gan slimības kontroles stūrakmeņiem ir ierastās uzvedības maiņa.
“Sabiedrības līmenī aptaukošanās un mazkustīgs dzīvesveids nes daudz zaudējumu, tomēr uzvedības maiņa netiek pietiekami atbalstīta. Labi, ja bez maksas būtu pieejamas uztura speciālista konsultācijas un katram pacientam varētu izstrādāt individuālu plānu, kā mainīt uztura paradumus. Ar speciālista atbalstu to izdarīt ir daudz vieglāk. Ir arī dažādi psiholoģiskā atbalsta veidi, kas var palīdzēt īstenot uzvedības maiņu,” norāda Gunta Freimane. Savukārt profesore Ilze Konrāde atzīst: “Dzīvesveida maiņa nav viegls darbs, taču, ja rodas izpratne un pamēģina, tas vienmēr ir labi.”
Ikvienam ir jāapzinās cukura diabēta riska faktori un laikus tie jāpamana, samazinot lieko svaru, mainot uztura paradumus, ieviešot ikdienā vairāk fizisko aktivitāšu un regulāri veicot asins analīzes. Jo agrīnāk izdodas konstatēt izmaiņas, jo efektīvāk var novērst slimības attīstību.