Ar rūpēm par apkārtējo vidi
Hilarijai daba un rokdarbi bija tuvi jau kopš bērnības, taču pagrieziena punkts notika 14 gadu vecumā, kad viņa piedalījās vasaras nometnē, kuras fokuss bija dabas izziņa, aizsardzība un ilgtspēja. Tomēr viņa atzīst, ka izšķiršanās studēt mākslu vai bioloģiju nebija vienkārša – Hilarija bija pieteikusies abās studiju programmās, bet liktenis savā ziņā izlēma viņas vietā, jo mākslas studiju programmā bija iespējams tikt pie labas stipendijas. Tomēr mīlestība pret dabu nebija zudusi, un Hilarija arī mākslas studiju procesā centās domāt, kā samazināt savu ekoloģisko pēdu, viņa izmantoja otrreizējās pārstrādes materiālus un studēja seno rokdarbu un tradicionālās tekstila apstrādes tehnikas. Kā brīvprātīgā viņa darbojās arī vides aizsardzības nometnē, kurā pusaudža gados bija piedalījusies pati un atceras – iedvesma savienot mākslu un dabu taustāmā veidā atnākusi tieši nometnes laikā, raugoties uz milzīga ozola skaistajām lapām.
Pētnieka gars un pacietība
Māksliniecei ir tuva izšūšanas tehnika, kas savieno kopā divus gabalus – kā vīļu sašūšana apģērbam, tikai padarot šīs šuves dekoratīvas. "Cilvēks mūsdienās ir ļoti attālinājies no dabas, un es ar saviem darbiem gribu uzsvērt, ka šo plaisu tomēr iespējams savienot. Tie ir kā simbols, ka daba un cilvēka roku pieskāriens var eksistēt līdzās un skaisti papildināt viens otru, nevis postīt. Lapām ir sava ģeometrija, teju dievišķs raksts, kas tajās ir dabas ielikts, un es to tikai papildinu un izmantoju kā bāzi savām idejām. Turklāt koku lapas kā izejmateriāls atstāj 0% ietekmi uz vidi, jo ir pašas dabas radīts un sastopams visapkārt," Hilarija raksta savā mājaslapā.
Viņa izmanto tos dabas materiālus, kas aug konkrētajā reģionā, kur viņa strādā – Hilarija ir pasniedzēja Virdžīnijas Universitātē, kur pati savulaik studējusi, bet viņa ceļo, pasniedzot nodarbības un vadot meistarklases arī citviet pasaulē, piemēram, Itālijā, Turcijā, Beļģijā.
Lapām ir dažāda struktūra, biezums, elastība un citas īpašības, un pirms sāk ar to darboties, tā ir jāiepazīst un jāsagatavo, jāizvēlas piemērotākie instrumenti un materiāli un jābruņojas ar pacietību. Hilarijai vienmēr līdzi ir skiču grāmata, kurā viņa fiksē idejas, vērojumus dabā un uzmetumus jauniem projektiem.