Savas tiesības zina, pienākumus ignorē. Saruna par vardarbību jauniešu vidū

Nupat tika plaši ziņots par to, ka Liepājā aktivizējušies jaunieši, kuri caur interneta saziņu musinājuši cits citu pulcēties, lai kautos ar citiem jauniešiem. Konkrētais notikums, protams, tiek izmeklēts. Šoreiz gribēju aprunāties par šo tēmu plašāk. Arī agrāk jaunieši savas attiecības kārtoja ar dūru palīdzību. Vai situācija ir pasliktinājusies, ja tagad tam pievēršam pastiprinātu uzmanību, vai varbūt kopējā kultūra mainījusies?

Protams, arī agrāk ir bijušas dažādas sadursmes, ir bijušas vajadzības aizstāvēt savu godu arī boksējoties. Agrāk, padomju laikos, netika publiskotas ziņas par to, ka kaut kur notikuši konflikti, savukārt šajā laikā dabīgi, ka tūdaļ pat uzzinām, jo mums ir atvērta, atklāta sabiedrība.

Par norisēm Liepājā es nezinu detaļas, bet mani uztrauc, ka tur provocētas masveida, grupu sadursmes.

Kuri ir tie faktori, kas veicina vēlmi iet lielā pulkā izvicināt dūres?

Ja gaisotne sabiedrībā ir agresīva, tad tā enerģija nekur nepazūd. Grūti, protams, teikt, cik lielā mērā sabiedrības noskaņojumu ietekmēja neseno vēlēšanu publicitāte, bet domāju, ka arī tas varēja būt par vienu no faktoriem, kas paaugstināja agresivitāti.

Bērni ietekmējās no tā, ka vecāki ir, kā saka, uzvilkušies?

Tieši varbūt ne, bet netiešā veidā – jā. Skaidrs, ka šī ir jauna situācija. Jo, ja skatāmies kopumā, īpaši jauniešiem, tajā skaitā dažādu tautību, nav īsti pamata konfliktēt. 

Dažādās sabiedrībās, kā zinām, pastāv konflikta attiecības starp bagātākiem un nabadzīgākiem slāņiem, ir etniskās nesaskaņas. Man liekas, ka mūsu sabiedrībā pamata tādām konfliktu situācijām nav.

Mani ļoti uztrauc tās dažādās situācijas, kas publiski parādās, jo, pirmkārt, 3. valsts ģimnāzija atrodas īpašas uzraudzības zonā – Vecrīgā, un, otrkārt, mēs redzam, ka attiecību skaidrošanas šodien ir nežēlīgas. Jauniešiem brīžiem nav robežu, bremžu sajūtas. Bija, piemēram, arī ziņas pirms gada vai diviem par to, ka jaunieši bija uzbrukuši sirmgalvim kaut kur Purvciemā. Ir tātad trauksmes signāli, kas mudina sabiedrību vairāk domāt par šiem attiecību jautājumiem.

Psihologi mēdz teikt, ka saskarsmes kultūras pamati tiek ielikti ģimenē. 

Jā. Ir ģimenes, kur bērnos ieaudzina savaldību, bet ir arī ģimenes, kurām ir vajadzīga ļoti liela sabiedrības palīdzība. Iespējams, ka tur neieaudzina tos pareizos tikumus, kā jāveido mijiedarbība ar sabiedrību, citiem cilvēkiem.

Ko darīt tādās problēmsituācijās?

Piemēram, skolās jau kādu gadu atkalieviestas audzināšanas programmas. Arī jaunajā izglītības saturā iekļauta vērtības veidojošā daļa. Ar gudru pieeju, gudru saturu droši vien daudz ko var līdzēt, 

tomēr pasaules uztveres pamatu pamats tik un tā nāk no ģimenes, to nevar skola izveidot. 

Un otra lieta – es neticu īpaši, ka kaut ko ātri ar lielu sekmību var mainīt, ja kas izveidots nepareizi vai ja ir vakuums. Jo ir jau arī sociālo mediju telpa, kurai bērnam ir brīva pieeja un kas paralēli ietekmē bērna prātu. Naida runa internetā jau arī šobrīd aktualizēta kā lielā tēma. Var teikt, ka agresivitāte komunikācijā ir pieaugusi.

Bet ir lietas, pret kurām, manuprāt, ir jāvēršas ļoti strikti. Tajā skaitā pret vardarbību. Demokrātijas sabiedrībā ir jāpastāv brīvībai, bet vienlaikus agresija pret citiem ir strikti jāsoda. Nevar būt bezatbildīga sabiedrība.