Es nebūšu oriģināla un sākšu ar jautājumu, par kuru tiesu vara pēdējo mēnešu laikā ir saņēmusi kritiku gan no sabiedrības un medijiem, gan no augstām amatpersonām un politiķiem – par atsevišķiem tiesas spriedumiem lietās, kas skar nacionālo drošību, par atteikumiem piemērot apcietinājumu, kas atsevišķos gadījumos novedis pie personu bēgšanas uz Krieviju. Lai neatkārtotu visu «fabulu», tiesnešiem pārmet, ka tie neredz kopbildi (premjere Evika Siliņa), dzīvo vakuumā (Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis), uz ko jūsu atbilde parasti ir konsekventa, ka tiesneši spriež likuma rāmjos, un punkts. Tādēļ es gribu atsaukties uz mūsu tiesneša Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) Mārtiņa Mita neseno atziņu, ka lielā mērā Krievijas agresīvās ārpolitikas dēļ ECT ir mainījusies paradigma attiecībā uz jautājumiem, kas skar Latvijas vēsturei sāpīgas tēmas, un viņš te kā piemēru minēja Tatjanas Ždanokas lietu. "Cilvēktiesību konvencija nepastāv vakuumā," saka tiesnesis Mits. Vai Latvijas likumi tādā gadījumā pastāv vakuumā?
Nē, Latvijas likumi, protams, nepastāv vakuumā. Un es piekrītu, ir tā, kā kolēģis Mits saka, ka ir jau divi ECT spriedumi, kuri parāda, ka Eiropa sāk saprast mūsu sāpi, bet ir svarīgi saprast arī tās robežas, kuras ECT ir pateikusi. Viena ir, kā jūs pareizi teicāt, Ždanokas lieta, un otra ir Aleksandra Gapoņenko lieta.
Būtība ir tāda, kā jūs teicāt:
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 20. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00