Latvijai ir svarīgi saglabāt savas enerģijas ražošanas jaudas

Fragments no intervijas: 

Kāda tad ir šodien definētā Latvijas elektrodrošības politika? Kā mēs valsts līmenī par to rūpējamies?

Māris Kuņickis. Šeit gribētu salīdzinājumam uzdot jautājumu – kas ir vislabākais miera garants valstī? Tā ir sava armija – ja tev tā ir, tad tev neviens neuzbruks un tu dzīvosi miera stāvoklī. Pārfrāzējot šo enerģētikas politikas skatījumā – vai mums ir vai nav sava ģenerācija. Protams, ka tā sistēma, pie kuras mēs pieslēdzamies – gan Polija, gan Skandināvija, vēlas mūs redzēt bez savas ģenerācijas, lai gan mūsu pieredze ar tiem pašiem TEC ir pierādījusi pretējo.

Latvijai ir īpaši laba ražošanas bāze ar diversificētām ražotnēm. Būtībā TEC darbojas kā rezerves jaudu ģenerācija, kad nav iespējams darbināt vēja stacijas vai HES. Brīdī, kad Dānijā nepūš vējš un nav iespējams darbināt vēja ģeneratorus, mēs ieslēdzam TEC. Tas viss notiek tirgus mehānisma ietvaros. Neviens nezvana no Dānijas un nesaka: mums nav vēja, ieslēdziet TEC. Cenas pasaka to, ka ir jāieslēdz TEC. Un tā ir mūsu priekšrocība, ka mums ir izveidota šāda sistēma, un arī nākotnē tā ir jāsaglabā.

Faktiski TEC ir sava veida drošības elements?

Māris Kuņickis. Jā. Ar ko atšķiras AER – tos nav iespējams prognozēt gada griezumā – ne vēju, ne ūdens daudzumu upēs, ne sauli. Savukārt bāzes staciju tu vienmēr vari ieslēgt un zini, ka tev būs enerģija. Manuprāt, pārejot uz šiem starpsavienojumiem, mums ir skaidri jāpasaka – mēs pārejam, 

starpsavienojumi ir laba lieta, brīvais tirgus arī, bet gadījumiem, kad jūs gribēsiet uz mūsu rēķina spekulēt, cienījamie poļi un skandināvi, ziniet, mums šeit vienmēr būs sava ģenerācija.

Gunārs Valdmanis. Te nevaram nodalīt komerciālos apsvērumus un tirgu no drošības. Tās ir ļoti saistītas lietas, un ļoti augstas cenas veidojas tur, kur ir ļoti lieli ģenerējošo jaudu samazinājumi vai tehniski traucējumi pārvades savienojumos. Šis drošības elements ir svarīgs arī tirgus aspektā, jo tas ir saistīts ar diezgan skaudrām izmaksām – tās investīcijas, kas jāiegulda jaunas ģenerācijas stacijas izveidē, salīdzinājumā ar izmaksām, ja rodas elektroapgādes traucējumi, ir būtiski mazākas. Ja šobrīd skatāmies, kādi ir pēdējie aprēķini attiecībā uz Baltijas valstīm – cik maksā viena nepiegādātā MWh sistēmas pilnīgas nodzēšanas gadījumā – šis skaitlis ir aptuveni 4000 eiro. Tātad – ja rēķinām, ka Latvijā ir aptuveni 1000 MW patēriņa pieprasījums, tad, sareizinot to ar 4000, iegūstam četrus miljonus eiro stundā visā Latvijā. Tad parēķinām – mums nepieciešami 25 miljoni eiro gadā, lai nodrošinātu pastāvīgu TEC darbību. Varam salīdzināt arī šādi.

Kāda Latvijas energosistēma būs pēc 5–10 gadiem, un kas ir jāņem vērā, lai sistēma būtu stabila un droša?

Māris Kuņickis. Ja skatāmies 10–15 gadu nākotnē, tad ģenerācijas jaudu sadalījums ir mazliet savādāks nekā šobrīd – nāk iekšā mazās stacijas, nāk iekšā izkaisītās enerģijas ražotāji un citi. Tas krietni pamainīs to jaudu plūsmas virzienus un pārējās nianses. Skaidrs, ka mājsaimniecības un mazie uzņēmumi aizvien vairāk uzstādīs mazos ģeneratorus – saules paneļus vai vēja ģeneratorus, iespējams, arī siltumsūkņus, kas atkal palielinās elektroenerģijas patēriņu. Turklāt vislielākā intriga visiem ir autotransporta elektrifikācija – ja šī joma attīstīsies, tad tas dos būtisku elektroenerģijas patēriņa pieaugumu, kas atkal prasīs jaunas ģenerācijas stacijas. Nākotnes stāstam tomēr vajadzētu būt balstītam nostājā, ka mēs nepaliekam paši bez savas ģenerācijas. Un otrs ir izmaksu jautājums – ir jāatrod ģenerācijas kombinācija, kas ir vismazākā. Bet no jaudu viedokļa – Latvijai pašai sev ir pietiekamas jaudas.

Kārlis Briņķis. Ja mēs runājam par elektroenerģiju – tas ir globāls produkts, un līdz ar to mēs esam spiesti arī domāt globāli, ja gribam elektroenerģiju saņemt. Tas, ka mēs pie sevis gribam uzturēt kādu staciju, nenozīmē, ka mēs vairs nedomājam plašā mērogā. Tieši pretēji – esam iekļāvušies globālā elektroenerģijas ražošanā un ar savām stacijām palīdzam to attīstīt.