Pamanāmu materiālo aktīvu īpašniekiem, kuriem pieder, piemēram, uzņēmums vai inovatīvs izgudrojums, aizvien biežāk nākas konstatēt, ka tas tiek vai ticis pakļauts izkrāpšanas mēģinājumiem – nelikumīgai pārņemšanai vai t. s. reiderismam. Līdz ar straujo tehnoloģiju attīstību un globalizāciju arī uzņēmumu apdraudējumi mainās – tie biežāk ir starptautiski, sarežģītāki, tos grūtāk ātri identificēt. Paradoksāli, bet paralēli tehnoloģiju attīstībai un lielākai to iesaistei visos jebkura uzņēmuma darbības posmos cilvēciskais faktors uzņēmumu risku sarakstā joprojām ir galvgalī. Diemžēl jebkuru personu attiecīgos apstākļos var ietekmēt un dažādos veidos pārliecināt rīkoties pretēji īpašnieku interesēm un prettiesiski. Krāpnieki prot veikli izmantot jebkurus vājos posmus kopējā uzņēmuma mehānismā, jebkuras akcionāru nesaskaņas, meistarīgi izmanto melno PR jeb nomelnošanu, lai ar valdes un/vai padomes locekļu rokām veiktu uzņēmumu pārņemšanu. Protams, par šādu rīcību ir paredzēta atbildība Krimināllikumā un noziedznieki ir bijuši visos laikos, taču arī viņi, kā minēju, ātri mainās un pielāgojas, viņu metodes kļūst daudzpusīgākas un rafinētākas, bet vienlaikus, līdzīgi kā deviņdesmitajos, tie atkal jau bez mulsuma sevi sauc par investoriem.
Neatkarīgi no uzņēmuma lieluma un darbības sfēras tiem IR nepieciešami adekvāti prevencijas pasākumi, risku monitorings un valsts aizsardzība.
Risku prevencija
Par risku prevenciju. Primāri uzņēmumu īpašniekiem, protams, trīsreiz jāpārbauda, kam viņi deleģē savu īpašumu pārvaldīšanu jeb jāveic tā saucamais background check. Adekvāta risku izpēte, objektīvs to novērtējums un to novēršana ļauj lielāko daļu risku novērst. Veicot atbilstošas preventīvas darbības, arī biznesa dzīvi ir iespējams vadīt ar minimāliem pārsteigumiem, zaudējumiem un mazāku stresu. Protams, prevencija nenostrādā 100% gadījumu. Latvijā šādu situāciju ar uzņēmumu sistēmisku, nelikumīgu pārņemšanu – aktīvu zaudēšanu un negribētu īpašumtiesību maiņu jeb reiderismu, nav mazums – tādi bijuši gan tranzīta, gan pārtikas, gan viesmīlības jomā, gan, kā redzam, nupat tas atkal aktuāli arī Latvijas ekonomikai svarīgajā un zināmajā farmācijas nozarē. Pēdējo 15 gadu laikā, kopš specializējamies risku un krīžu vadībā, mums zināmi vismaz 20 vairāk vai mazāk veiksmīgi uzņēmumu nelikumīgas pārņemšanas vai t. s. reiderisma gadījumi, un diemžēl no neplānotiem zaudējumiem un citiem apgrūtinājumiem nav izvairījies neviens no tiem.
Risku uzraudzība
Par risku uzraudzību jeb monitoringu. Lai risku situācijas konstatētu un tad novērstu, uzņēmumu īpašniekiem jābūt modriem un ik dienu reāli jārūpējas, lai to kompānijas ir drošās, patiesi uzticamās rokās un lai riski tiek nepārtraukti uzraudzīti jeb monitorēti. Pasaules un vietējā prakse faktiski neatšķiras – labāk to veic neatkarīgi profesionāļi. Pie pirmajām risku pazīmēm, saistītām ar uzņēmumu vadību, īpašniekiem ir jāreaģē nekavējoši ar atbilstošu izmeklēšanu, amatpersonu atsaukšanu un attiecīgo tiesībsargājošo iestāžu iesaisti. Ja aizdomas neapstiprinās, īpašnieki iegūst pieredzi un var lemt atbilstoši. Svarīgākais, lai tāda iespēja vēl ir! Zinot šāda scenārija iespējamību, uzņēmumu amatpersonas būs ieinteresētākas šādas situācijas nepieļaut.
Ātras reakcijas nozīmi nepārprotami apstiprina pirms nedēļas skaļi izskanējušais gadījums ar Olainfarm, kur akciju turētāja Olmafarm īpašnieki pauž, ka uzticību zaudējušu valdes locekli atsaukuši pēdējā brīdī, dažas stundas pirms tā centusies pārvest akcijas uz ārzemēm pretēji īpašnieku gribai. No medijos lasītā secināms, ka Olainfarm gadījumā policija savu darbu veikusi ļoti kvalitatīvi, novēršot iespējamu noziedzīgu nodarījumu, tomēr valstiskā līmenī, regulējuma ziņā, mums ir vēl daudz, kur augt.
Valsts loma
Par valsts regulējumu. Valstiskā līmenī nepieciešams palīdzēt īpašniekiem leģitīmi pasargāt visus uzņēmumus, konstatētu risku gadījumā paredzot paātrinātas iespējas, faktiski nekavējoties, uzņēmuma īpašnieku vairākumam atsaukt uzticību zaudējušus valdes vai padomes locekļus. Situācijā, kurā īpašnieki uztic vadītājam pārvaldīt savu īpašumu, papildus kompetencēm tomēr svarīgākais, lai šai amatpersonai ir 100% īpašnieku uzticība. Ja tā zaudēta, valdes vai padomes loceklim savs amats ir jāzaudē nekavējoši, lai novērstu pašdarbības un kaitniecības mēģinājumus. Arvien aktuālākas kļūst situācijas, kur uzticību zaudējuši valdes vai padomes locekļi iekrampējas krēslā, gaida formālu akcionāru sapulci, kuras sasaukšanai likums paredzējis vairāku nedēļu ilgu laiku, un ignorē īpašnieka gribu – gluži kā garderobists, kas klienta mēteli cenšas paturēt sev. Iespējams, jādomā par regulējuma izmaiņām un uzticību zaudējušās amatpersonas jāatbrīvo tikpat strauji un nenovēršami, kā e-pastā ienāk ar fotoradaru fiksēts ātruma pārkāpums.
Šodien krāpnieku iekārots un apdraudēts var būt gan privāts veiksmīgs un neliels, gan arī stratēģiski nozīmīgs un liels uzņēmums, bet rīt tā var būt valstij piederoša sabiedrība. Tādējādi jebkurš uzņēmums var zaudēt savus vērtīgākos aktīvus, ja neveiks sistēmisku un profesionālu visu apdraudējumu prevenciju – vismaz nepārtrauktu risku uzraudzību, un proaktīvas darbības konstatēto risku novēršanā un ja valsts nepilnveidos kārtību un ātrumu, kādā īpašnieki var reaģēt un atsaukt uzticību zaudējušas amatpersonas.
Kas brīdināts, tas vēl nav apbruņots. Apbruņots ir tas, kurš to sapratis un rīkojas.