Šajās dienās atzīmējam laikraksta Diena jubileju – pirmais tā numurs iznāca 1990. gada 23. novembrī. Bijāt klāt pie avīzes tapšanas.
Jā. Līdz tam strādāju Sabiedrisko zinātņu institūtā Minsterē, uzturējām kontaktus ar latviešiem visos kontinentos. Pie mums brauca arī ļoti daudzi cilvēki no Latvijas. Drīz pēc tam, kad Latvija bija pasludinājusi neatkarību, kad bija norimušas ovācijas, sapakoju savu Ladu un atbraucu šurp.
Žiguli?
Jā. Tas bija apmēram mēnesi pirms Dienas pirmā numura iznākšanas. Redakcija toreiz bija Smilšu ielā 1 bēniņstāvā. Interneta tolaik, protams, nebija, visa informācija nāca no LETA UN TASS.
Faktiski – padomju informācijas aģentūrām.
Un faktiski ziņoja vienu un to pašu. Es bija uzaicināta piedalīties Dienas veidošanā, lai izveidotu ārzemju ziņu dienestu un informācijas biroju, kas ļautu tieši – pa teleksu, teletaipu – saņemt informāciju no ārzemēm.
Teletaips sen jau aizmirsts.
Tolaik bija tādas drukas iekārtas, kas uz lielām papīra strēmelēm automātiski drukāja iesūtītās ziņas. Nākamais būtiskais solis – Ģirts Kraulis Dienas vajadzībām uzstādīja satelītantenu uz jumta. Tas bija mūsu drošās informācijas avots.
Tas tolaik bija kas ļoti ekskluzīvs.
Zinu, ka vēl kādu gadu pirms tam – kad es vēl strādāju Minsterē – Latvijā satelītiekārta bija mašīnas cenā. Tas bija pats sākums, kad tādas šeit parādījās.
Sākot strādāt, man bija iespēja veidot korespondentu tīklus ārzemēs. Bija cilvēki, piemēram, Kārlis Streips Vašingtonā, Kristīne Sniedze Parīzē, Ojārs Rozītis, Pāvels Štols, arī tādas personības kā Franks Gordons, Imants Gross. Bija svarīgi šim starptautiskajam tīmeklim pieslēgt arī Latvijas žurnālistus, lai viņi varētu veidot tiešos kontaktus. Piemēram, Līga Krapāne vai Iveta Bojāre sāka rakstīt par to, kas notika Zviedrijā vai citās Eiropas valstīs. Reportieru korpusu vadīja Lato Lapsa. Daži no tiem cilvēkiem, kas sāka savu profesionālo darbību Dienā, pēc tam pārgāja strādāt uz Ārlietu ministriju, piemēram, pašreizējais mūsu valsts vēstnieks Indijā Artis Bērtulis.
Vēl būtiski – mēs kā žurnālisti bieži vien starptautiskā līmenī varējām uzdot jautājumus, kurus Ārlietu ministrija nevarēja atļauties uzdot.
Piemēram, intervējot Vācijas vēstnieku NATO, vaicājām, kā NATO izturas pret faktu, ka Padomju Savienība vairs nepastāv, kurā brīdī NATO paziņos, ka tās sarunu partneris nolīgumos ir cits, vai NATO ir tiesīga nākt Baltijai palīgā, ja tā to lūdz, vai NATO Latvijā var pārbaudīt militāros objektus utt. Nav jau tā, ka ar to Diena kaut ko ļoti noteica, bet tādus jautājumus, es domāju, Ārlietu ministrija nevarēja uzdot.
Lai arī atbildes uz tiem ministrijai noteikti ļoti noderēja.
Tajā laikā pamatā ziņojām par faktiem. Tagad, man liekas, žurnālistiem ir daudz grūtāk, jo ir ne tikai pašu apzinātie fakti, bet arī tie, kas pieejami internetā, dažādi dati, jāizmanto tas, kas balstīts pierādījumos. Taču vieno tas, ka gan tolaik bija pieprasījums pēc tā, lai ziņām būtu uzticams avots, gan tagad tā ir. Pirmajā lappusē tika izvietotas vissvarīgākās ziņas – gan Latvijas, gan ārvalstu –, visi tiecās ar savu rakstu nokļūt pirmajā lapā. Tika ieviests tas, ka komentāri ir nodalīti no ziņām, – iepriekš tā nebija.
Visi iesaistījās ar lielu prieku, apzinoties, ka kopīgi top Latvijā pirmā Rietumu stila avīze. Vai bija par to atalgojums vai ne – tas nevienu tajā brīdī neinteresēja.
Tas, kā man pietrūka toreiz un kā man pietrūkst vēl joprojām, bet ko es jau deviņdesmito gadu sākumā redzēju dažos Rietumu izdevumos, – uzticēties lasītājam tiktāl, ka piedāvā atsevišķās slejās pretējus viedokļus un ļauj cilvēkam pašam izvēlēties, kuram piekrist.
Tas prasa, lai būtu ļoti zinošs, vērtēt spējīgs lasītājs. Daudzi tādi ir, bet gan jau ne visi.
Man šķiet, katram ir svarīgi saprast, ka lietas ir daudz sarežģītākas, nekā kāds mēģina iestāstīt. Ir ļoti daudzi mediji, kas pārstāv tikai vienu viedokli un to mēģina dzīt uz priekšu, – man liekas, tas ir solis atpakaļ.
Tāpēc viss Dienas kolektīvs jau toreiz raudzījās uz apvārsni – kas ir tā lieta, par ko jādomā, uz ko mēs ejam, uz ko mums būtu jātiecas. Man liekas, ka jūs to cenšaties darīt arī šodien, proti, nevis aizrauties ar kaut kādiem sīkumiem, uzturēt kaut kādu spriedzi, bet gan skatīties uz sabiedrības nākotnes vajadzībām.
Mēs atjaunojām valsts neatkarību, pateicoties vairāku apstākļu sakritībai, taču ne mazāk svarīgi ir šo neatkarību noturēt, lai tā ir arī vēl pēc simt gadiem.
Jāskatās, lai tam ir pieejami stratēģiskie resursi – cilvēki un kapitāls. Domājot par nākotni, īpaša vērība jāpievērš ienākumu nevienlīdzības mazināšanai. Nevis atgriezties pie tā, ka visiem bija maz, bet gan tiekties uz to, lai visiem cilvēkiem ienākumi būtu pietiekami savu sapņu īstenošanai tepat Latvijā.
Bijušais fans