Atskatoties uz pandēmijas gadu, rodas iespaids, ka uzņēmēju organizāciju veikums ir vērtējams duāli. No vienas puses, šīm organizācijām labi veicies, cīnoties par atbalstu to nozaru, kam ir pilnībā vai daļēji aizliegts strādāt, uzņēmumiem un šo uzņēmumu darbiniekiem, jo, ja salīdzina ar pirmo atbalsta modeli pērn pavasarī, tad atbalsta pieejamība ir augusi. Piemēram, dīkstāves pabalstiem laika gaitā noteikts minimālais apjoms un paaugstināts maksimālais lielums, turklāt nesen stājās spēkā grozījumi atbilstošajā programmā, paplašinot iespējas šāda pabalsta saņemšanai. Visticamāk, bez uzņēmēju organizāciju pūliņiem valsts palīdzība tiem, kuriem Covid-19 ierobežojumu rezultātā aizliegts strādāt, nebūtu augusi.
No otras puses, vismaz pagaidām biznesa vidi pārstāvošajām organizācijām īpaši labi neveicas ar to, lai, pandēmijai ieilgstot, trialogā ar valdību un sabiedrību tiktu rasts epidemioloģiski drošs un ekonomiski izdevīgs risinājums Covid-19 krīzes laikā iesaldēto jomu atdzimšanai.
Nozaru organizācijām tiek pārmesta savu ekonomisko interešu lobēšana, un reizēm bez pamata šie pārmetumi nav. Sabiedrība ir sašķēlusies trijās grupās – radikālos ierobežojumu fanātiķos, ne mazāk radikālos ierobežojumu noliedzējos un t. s. centristos, kuri uzskata, ka ierobežojumi ir vajadzīgi, bet īstermiņam paredzēti ierobežojumi neder ilgtermiņam, jo, piemēram, bez apavu veikala apmeklēšanas iztikt var mēnesi, bet ne pusgadu.
Turklāt mūsu valdības lēmumi nereti rada iespaidu, ka tiek pieņemti, balstoties uz emocijām un pieļāvumiem «varētu būt tā», nevis uz datu par to, kur pastāv lielāki, kur mazāki Covid-19 izplatības riski, analizēšanu.
Gan LDDK, gan LTRK, gan arī nozaru organizācijām šopavasar paveras iespēja stiprināt savu ietekmi politiskajā vidē un visā sabiedrībā, operatīvi reaģējot uz Covid-19 izplatības mainīgo intensitāti un piedāvājot konkrētas programmas ierobežojumu pārskatīšanai, kā arī cīnoties par šādu programmu īstenošanu.