Ņemot vērā Skotijas vēlēšanu sistēmas īpatnības, absolūtā vairākuma iegūšana Skotu Nacionālajai partijai (SNP) bija grūts uzdevums, kuru īstenot tai neizdevās. No 129 deputātu mandātiem 73 tiek sadalīti vienmandāta vēlēšanu apgabalos, bet 56 – reģionālajā balsojumā par partiju sarakstiem, pie kam jo vairāk vietu partija ir ieguvusi vienmandāta apgabalos, jo mazāk vietu tā saņem reģionos. Rezultātā SNP, kuras kandidāti uzvarēja 62 vienmandāta apgabalos, reģionālajā balsojumā, neraugoties uz vairākuma vēlētāju atbalstu, ieguva tikai divus mandātus. Svaru kausus par labu neatkarības piekritējiem nosvēra vietējie zaļie, kuri reģionos saņēma astoņus deputātu mandātus. Kopumā partijas – neatkarības piekritējas, reģionālajā balsojumā atbalstīja 50,1% vēlētāju.
Kā izvērtīsies SNP un zaļo sadarbība, gan nav skaidrs, jo ultraliberāls ekosociālisms nav tā ideoloģija, kas sajūsminātu vairākumu SNP atbalstītāju, tomēr tās jau ir nianses. Kurss pretim referendumam ir uzņemts, un atliek gaidīt, kādus soļus spers Londona, lai pretdarbotos Edinburgas iecerēm. Lielbritānijai Skotijas vēlme pamest karalisti ir iespaidīgs trieciens starptautiskā mērogā, jo nivelē plānus spēlēt būtisku lomu topošajā pasaules kārtībā, tāpat tā rada reālus konstitucionālās krīzes draudus (lai arī Lielbritānijā konstitūcijas nav, citu terminu atrast ir grūti), un ir skaidrs, ka pretdarbība būs nopietna.
Arguments, ka 2014. gada septembra referendums, kurā 55% skotu izvēlējās palikt karalistes sastāvā, bijis balsojums "uz paaudzēm", šajā gadījumā nedarbojas, jo SNP jau sākotnēji paziņoja, ka patur tiesības rīkot atkārtotu referendumu, ja politiskā situācija radikāli mainīsies. Lielbritānijas izstāšanos no ES, pret kuru balsoja vairākums skotu, citādi kā par radikālām izmaiņām dēvēt nav iespējams. Tāpat nav iedomājama referenduma banāla aizliegšana pēc Katalonijas parauga – to neļauj iepriekšējie lēmumi un fakts, ka sabiedriskās domas aptaujas liecina –vairākums iedzīvotāju visos karalistes reģionos uzskata, ka skotiem ir tiesības uz gribas izpaušanu balsojumā.
Rezultātā galvenais Londonas ierocis acīm redzami solās būt ekonomiskie argumenti – apgalvojumi, ka skotu labklājība pēc izstāšanās no karalistes samazināsies, apvienojumā ar dāsniem ieguldījumiem reģiona tautsaimniecībā. Šis ierocis jau nostrādāja 2014. gadā, tostarp tāpēc, ka bažas par labklājības kritumu lika daļai skotu, it īpaši jaunākajai paaudzei, pārvērtēt vēlmi pēc neatkarības, un nav izslēgts, ka tas nostrādās arī šoreiz. Kaut gan skotiem būs visas iespējas pierādīt pretējo.