Tā, piemēram, Baiba Rubesa šajās dienās raksta: "Nožēlojami, ka, pērkot TV pakalpojumus Latvijā, ir iespēja redzēt n-tos kanālus krievu valodā, bet līdzīga rakstura Eiropas – ne." Divas saistītas tēmas, kas katra no savas puses ļauj palūkoties uz tēmu par valsts politikas īstenošanu caur sabiedriskajiem medijiem.
Daļa sabiedrības aizstāv viedokli, ka valstij nekādas vēlmes sabiedriskajiem medijiem nav jāuzspiež, ka piedāvājums jābalsta vien pieprasījumā. To vairāk redzam diskusijās par radio izmantoto mūziku, argumentējot arī ar to, ka prasība par valodu ir iejaukšanās medija saturā, ka latviešu populārā mūzika vispār neesot tā vērta, lai to klausītos, kur nu vēl tādos apjomos, kā prasa regulators. Par kvalitāti daļēji var piekrist, ņemot vērā milzīgo atšķirību starp to, kāds tirgus mērogs ir latviešu mūzikai un kāds, piemēram, ar tekstiem angļu valodā, tomēr skaidrs arī tas, ka kvalitatīva izaugsme šajā jomā nevar būt, ja nav valsts atbalsta vismaz ētera telpas veidā.
Bet labi, ja pat (domājot par konkrēto radio) pieņemam, ka visu jānosaka patērētāju pieprasījumam, – vai to pašu principu gribam attiecināt arī uz televīziju? Tur šādas pieejas sekas jau redzam – ja skatītāju vairākums saprot krievu valodu, ja krieviski veidoto vai ieskaņoto televīzijas produktu (filmu, šovu, raidījumu) piedāvājums, kopumā ņemot, ir daudz vispusīgāks un lētāks, kabeļtelevīzijas primāri nodrošina tieši to. Ja kādam ir kādas speciālas vēlmes, piemēram, skatīties kādu angļu, vācu vai franču valodā veidotu kanālu, lai piemaksā. Šķiet, vismaz televīzijas gadījumā katram skaidrs, ka šī mediju patēriņa proporcija ļoti lielā mērā ietekmē, kā mēdz teikt, sabiedrības Rietumu vai Austrumu orientāciju, attieksmi pret Latviju utt. pat tad, ja no aplūkojamo televīzijas kanālu piedāvājuma izslēdzam ziņu vai politisko diskusiju raidījumus.
Tiesa, nav gluži tā, ka no valsts puses nekas netiktu darīts, lai valodas disproporciju televīzijas kanālu piedāvājumā mazinātu, – pavisam nesen stājās spēkā likuma grozījumi, kas formāli palielināja latviešu un Eiropas Savienības valstu valodu īpatsvaru kabeļtelevīziju piedāvājumā, taču... tieši formāli, jo reāli izmaiņas diemžēl ir nemanāmas.
Ja mēs vadāmies pēc principa "viens likums, viena taisnība visiem", valsts prasībām attiecībā pret radio un televīziju valodu jābūt vienādām. Bet tad sanāk, ka tie, kuri kategoriski iestājas pret valsts uzspiestu latviešu valodu radio, ir, kā saka, uz vienu roku ar tiem, kuri vēlas saglabāt krievu valodas pārsvaru televīzijas pakalpojumu piedāvājumos. Jo abos gadījumos atsauce uz to, ka tirgus tā prasa un ka valsts nevar uzspiest pat valodas prasību. Ja tas tomēr šķiet absurdi, varbūt laiks pieņemt, ka valstij sava valodas politika caur sabiedriskajiem medijiem ir jārealizē?