No biznesa uz politiku?

Daudzās Dienas un citu mediju intervijas ar dažādu nozaru pārstāvjiem rada priekšstatu, ka šolaiku uzņēmēji, aktīvāk iesaistoties Latvijas politikā, varētu ienest daudz pozitīva, vismaz tad, ja ar jēdzienu "uzņēmējs" saprotam nevis alkatīgu, agresīvu shēmotāju, kura darījumi balansē uz tautsaimniecības pelēkā sektora robežas, bet gan cilvēku, kurš vēlas attīstīt korektu un ilgtspējīgu biznesu. 

Uzņēmēju pozitīvais devums politiskajai videi varētu būt saistīts, pirmkārt, ar to, ka uzņēmēji ir rīcības cilvēki, kuri negaida, ka Laimes lācis vai kāds cits mitoloģisks tēls uz paplātes pienesīs klāt visu problēmu risinājumu, bet ir pieraduši paši meklēt izeju no jebkādām grūtībām. Gandrīz visu veiksmīgo Latvijas uzņēmumu izaugsmes pamatā ir mērķtiecīgs, sistemātisks darbs un milzīga pacietība, jo tie biznesmeņi, kuri cer uz ātru, vieglu pelņu, Baltijas skaudrajos biznesa vides apstākļos ilgi neiztur.

Otrkārt, uzņēmēju pienesums politikai varētu būt noderīgs tāpēc, ka uzņēmēji parasti labi saprot – ikviens eiro vispirms ir jānopelna un tikai pēc tam var plānot, kā to tērēt, turklāt iztērēt naudu var divos veidos – saprātīgi un bezjēdzīgi. Šīs uzņēmējiem raksturīgās domāšanas dēļ tiešām gribētos redzēt vairāk biznesa vides cilvēku politikā un valsts sektorā, jo arī ekonomikas eksperti ir norādījuši – valsts sektora attieksme pret nodokļu maksātāju naudas sadali un tērēšanu reizēm ir tik savdabīga, ka nevis motivē maksāt nodokļus, bet rada pretēju efektu. 

Treškārt, uzņēmēju ietekmes palielināšanās politikā būtu noderīga tāpēc, ka biznesa vides pārstāvjiem raksturīga tāda  mūsdienās ikvienam – neatkarīgi no vecuma, profesijas un amata – nepieciešama īpašība kā prasme apgūt jaunas zināšanas un spēja neuztvert kā traģēdiju vai personisku apvainojumu to, ka, piemēram, internetbankas izmantošanai vajadzīgo kodu karti nomaina kodu kalkulators vai viedtālruņa lietotne.

Savukārt mīnuss uzņēmējiem politikā gan varētu būt tas pats, kas traucē arī ne vienas vien nozares sakārtošanai, respektīvi, daudzi uzņēmēji jūtas nevis kā sadarbības partneri, bet kā mūžīgie konkurenti, jo ir pieraduši karot ar citiem uzņēmējiem par visu – gan par uzvaru publisko iepirkumu konkursos, gan par ikkatru klientu. Turklāt nereti šo profesionālo konkurenci papildina savstarpējās personiskās antipātijas, kas tiek izpaustas visai nediplomātiski. Taču politikā – patīk tas vai nepatīk – bez diplomātijas neiztikt.5