Teiksim godīgi, 13. Saeimas pieņemtie grozījumi Imigrācijas likumā, kas it kā ir formālais iemesls situācijas saasinājumam, jo prasa valsts valodas zināšanas no 25 tūkstošiem Krievijas pasu turētāju, pretējā gadījumā draudot tiem ar izraidīšanu no valsts, ir nepilnīgi un vāji argumentēti. Valodas zināšanas tie prasa viszemākajā pakāpē, par lojalitātes vai integrācijas apliecinājumu Latvijai šīs kaut vai steigā iegūtās zināšanas uzskatīt būtu naivi. Tādēļ teikt, ka likuma grozījumu mērķis ir rūpes par valsts valodas saglabāšanu, nešķiet īsti loģiski.
Tad jau lielāks ieguvums ir reālās situācijas izgaismošana, kas pensionārus ar Krievijas pasēm pēc to attieksmes uzklausīšanas vairs īsti neļauj pat liberālākajām sniegpārsliņām pasniegt kā sirmmāmiņas, kuras klusi aizvada mūža nogali, pārlasot krievu klasiķus, nevis sajūsmā tverot Solovjova un Skabejevas lāstus.
Jā, plāna, ko darīt ar faktiski nerealizējamiem izsūtīšanas draudiem, īpaši, kad pierobežā parādījies jauns riska faktors – vāgneriešu militāristi – un Latvijas specdienestu, aizsardzības un iekšlietu resoru atbildes par saistītajiem riskiem nešķiet adekvātas, varasiestādēm nav. Un par to 13. Saeimai priekšvēlēšanu drudzī bija pamats padomāt arī bez visa vāgneriešu faktora.
Lielākos riskus šajā stāstā, kas, baidos, vēl attīstīsies, rada vietējie, latviešu valodā atšķirībā no saviem aizbilstamajiem lieliski runājošie (kas zīmīgi un mudina aizdomāties, cienītie deputātu kungi, vai ne?) provokatori.
Kāpēc jāuzsver, ka šie grozījumi ir tikai formālais iemesls situācijas saasinājumam? Tāpēc, ka nekad un nekādā situācijā nedrīkst aizmirst, ka visu šo sprādzienbīstamo mantojumu neradīja ne latvieši, ne atjaunotā valsts, pat ne 13. Saeima ar saviem likumdošanas brāķiem.
Fokusēties tikai uz to, cik laicīgi un veiksmīgi latvieši ir centušies kaut ko ar šo visu iesākt, labot un novērst, aizmirstot par problēmas izcelsmi, būtu paļauties svešām manipulācijām. Nebūtu Latvijas okupācijas un mērķtiecīgās pārkrievošanas politikas, bet pēdējās desmitgadēs arī Krievijas mērķtiecīgās politikas, lai šeit piejaucētu resentimenta pārņemtu, naidīgi noskaņotu, krievu infotelpas saindētu un Krievijas pensiju piebarotu mentālu svešinieku anklāvus, nebūtu sprādzienbīstamās situācijas ar 25 tūkstošiem Krievijas pilsoņu, kurus ne izraidīt, ne paturēt.