Vispirms jau viennozīmīgi var teikt, ka Vienotības ēra uz Latvijas politiskās skatuves noslēgusies. Skarbi, bet tā ir realitāte, ka ilgus gadus valdījusī partija ir cietusi sakāvi. Un ne tikai zaudējot vadošo amatu izpildvarā, bet arī jau iepriekš klaji apliecinot, ka tiesiskuma, korektas politikas u. c. principus, uz kuru pamata tika veidota, tā pati ir atmetusi kā personiskajām interesēm traucējošus. Iekšējo kašķu un intrigu pārņemtā partija, protams, var pastāvēt vēl ilgus gadus, turpināt darboties arī valdībā, bet neizbēgami, ka tās, kā saka, mūža svece pamazām dziest. Šķiet, tas bija Brigmanis, kurš nesen teica, ka Vienotības zaudētie vēlētāji par ZZS nebalso. Līdz šim tā varbūt bija, bet, zinot, ka par Kučinski balsotu arī liela daļa agrāko Vienotības atbalstītāju, jau tuvākajā nākotnē situācija var mainīties. Jo cilvēku politiskās simpātijas un antipātijas ir ļoti cieši saistītas ar attieksmi pret partijas pārstāvošajām personālijām.
Bravūra Āboltiņas balsī gan vēl jaušama, taču arī amatu dalīšanā Vienotība būs nospiesta uz ceļiem, visiem labi zinot, cik ļoti nāvējoša pēc visa, kas bijis, tai būtu palikšana opozīcijā. Tiesa, nosaucot premjera amatam ZZS pārstāvi, Valsts prezidents Vienotības līderi ir tā kā paglābis no smaga pazemojuma, proti, viņa nenonāca situācijā, kad kāds cits no viņas partijas tiek atzīts par kompetentāku, cienīgāku. Un tomēr...
Lai vai kā, bet Vienotības pēdējā laika likstas ir ļoti pateicīgs fons, uz kura potenciālajam valdības vadītājam pozitīvi izcelties. To, ka Kučinskis ir labs diplomāts, prot sevi pasniegt pareizā gaismā, redzējām jau no pirmajiem viņa vēstījumiem - grib saglabāt esošo koalīciju, lielas pārmaiņas nesola, noskaņots novērst iepriekš pieļautās saimnieciskās neizdarības. Tajā pašā laikā zinām, ka ministriju pārdale starp ZZS un Vienotību paredzama visai būtiska, atņemot pēdējai lielākās ietekmes un vietā atmetot lielākās atbildības jomas.
Kā jau ierasts tādos brīžos, kaut kur publiskajā telpā jau pavīdēja arī izsaucieni, ka nu visa vara ir vienās (ar to domājot Lembergu) rokās, bija arī atgādinājumi par Kučinska darbību sen likvidētajā Tautas partijā (kuras biedre, starp citu, ir bijusi arī līdzšinējā premjere), taču īpaši pamatota šāda histērija nav. Kaut vai tāpēc, ka iespējas manipulēt ar varu, kas ir no tevis atkarīga konkurenta rokās, ir daudz lielākas nekā tad, ja pie stūres ir savējie, no kuriem rezultātu sagaida visa sabiedrība. Un jaunā valdība noteikti būs tendēta pierādīt, ka ir galvas tiesu pārāka par līdzšinējo.