Komforta slimība jāizslimo

Zero waste utt., tas viss ir ļoti jauki, bet der tikai tiem, kam ir daudz brīva laika staigāt pa atsevišķām bodītēm ar saviem trauciņiem (vēl dzīvo pie vecākiem, vai dzīvesbiedrs uztur), savukārt tie, kas strādā pilnu darba dienu, lielākoties iepērkas reizi nedēļā, un tad ir svarīgi, lai tur būtu viss - maize un piens, gaļa un zivs, augļi un dārzeņi plus vēl viss, kas vajadzīgs bērnam, sunim, kaķim, virtuvei, vannasistabai, dārzam utt. Atliek tikai lielveikals. Īstais risinājums būtu atklāt materiālu, kas ir līdzvērtīgs plastmasai, bet sadalāms vai sadalās pats, tikai zinātniekiem jādod skaidrs uzdevums pie tāda strādāt. Savukārt, ja mājās neko neēd, tikai iedzer rīta kafiju ar bulciņu un vēlāk ieturas restorānos, tad tikt pie zero waste ir viegli, tikai diez vai daudzi to varēs atļauties.

Slīkšana atkritumu (pl)ūdos JAU ir iestājusies (nevis tikai vēl gaidāma vai "draudoša") un rullē pēc pilnas programmas. BET – TIKAI un VIENĪGI pašu slīcēju (t.i. mantu / atkritumu kulta pielūdzēju jeb zombijfanu) dēļ. Un - nevis to fiz./jur./publ. personāžu dēļ, kuri piekopj savu arī šajā pašreizējā "rietumliberāldemokrātisko virsvērtību valstī" prioritāri pieprasīto un arvien straujāk "plaukstošo" (jebkurā izpratnē / izpausmē) "treš-biznesu" (jo - ir tak' sacīts: "nauda nesmird!").