Situācija veselības aprūpē pēdējās dienās atkal nonākusi uzmanības centrā. Kritiska ir ārvalstu investoru padome, skarbus vārdus pauž arodbiedrība. Kāds ir jūsu kā eksperta vērtējums?
Veselības aprūpes sistēma lēni, bet loģiski nonākusi līdz krīzes punktam. Pienāk kaut kāds brīdis, kad vadzis lūst. Tagad to redzam. Sistēma radikāli transformējas.
Tiekam vaļā no sociālisma sekām un ieejam mežonīgajā kapitālismā?
Esam ar vienu kāju kārtīgi iekāpuši brīvā tirgus attiecībās veselības aprūpē. Liberālas naudas un preču attiecības. Pats sāpīgākais, ka visi tajā sistēmā nespēj iepirkties. Valsts atzinusi sakāvi šajā nozarē, nespēdama publisko sektoru pietiekami efektīvi finansēt, vismaz, lai turētu līdzi privātajam. Sekas: privātais attīstās un aizgājis ļoti tālu, bet publiskais vairs nevar galus savilkt kopā. Tā plaisa šobrīd ir baisi liela.
Skrējām uz Eiropu, bet medicīnas jomā tā gluži neizskatās pēc Eiropas kārtības.
Medicīna Latvijā kā viens no tautsaimniecības sektoriem, pēc statistikas datiem, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir visknapāk nofinansēta. Daudzas citas jomas, tostarp izglītība, salīdzināmos rādītājos nofinansētas labāk. Mums ir vislielākais pacientu līdzfinansējums, visvairāk apcirptais valsts apmaksāto pakalpojumu apjoms, vislielākās rindas, vismazākais budžeta finansējums, vienalga - rēķinot uz iekšzemes kopproduktu vai vienu iedzīvotāju. Sekas ir pilnīgi loģiskas.
Neatliekamo palīdzību vēl valsts kaut cik stutē un glābj. Bet pirms tās ir jābūt labi attīstītai ambulatorai medicīnai, kurā savlaicīgi var konstatēt dažādas slimības un nenonākt līdz akūtai stadijai, un savukārt pēc neatliekamās palīdzības vajadzīga rehabilitācija cilvēka darbaspēju ātrākai atjaunošanai, bet tā sektora praktiski nav. Gan pirms, gan pēc neatliekamās palīdzības ir rindas, pakalpojumu pieejamība ārkārtīgi zema, būtiski pēdējos gados pieaugusi plaisa starp tiem, kas spēj maksāt un līdz ar to saņemt pilnvērtīgu aprūpi, un tiem, kas nespēj maksāt un tāpēc to nesaņem.
Pirms krīzes veselības aprūpes finansējums bija kaut cik uzkāpināts. Bija jaušama attīstība. Tad viss nobruka. Totāla finansējuma trūkuma dēļ sistēma kļuva drausmīgi nesolidāra. Tie, kuriem pieejami līdzekļi, tiek pie izmeklējumiem, speciālistiem, ārstiem, bet tie, kuriem naudas nav, gaida bezgalīgās rindās, nereti kļūst par invalīdiem, nesaņemot operāciju, vai iet bojā. Tā ir skaudra patiesība.
Laukos it īpaši?
Arī pilsētā. Pacients atnāk pilns ar slimībām, sauksim tā. Ģimenes ārsts, lai tiktu skaidrībā, ar ko sākt, kuru slimību ātrāk ārstēt, vairs nevar kā agrāk ar vieglu roku pacientu nosūtīt uz slimnīcu.
Ir kāda izeja?
Ar to naudu, kas šobrīd ir veselības aprūpes budžetā, iespējams, pietiek tikai sociālajām grupām - bērniem, invalīdiem, pensionāriem u. tml. Valstij visiem pārējiem, kas strādā, maksā nodokļus, atklāti jāpasaka: mēs jūsu veselības aprūpi finansēt nespējam, jums jāiet apdrošināties. Principā obligāti.
Vai cilvēkiem ir nauda, lai vēl apdrošinātos?
Mēs zinām, ka, pēc statistikas, apmēram 40% no kopējiem izdevumiem medicīnā ir privātie maksājumi.
Apdrošināšana izslēgtu nepieciešamību ārstam maksāt aploksnē?
Arī, bet es pat nerunāju par aploksnēm, bez kurām publiskais sektors vispār nepastāvētu, būsim reālisti. Maksājumu problēma skar arī privāto sektoru, kur mazie pakalpojumu sniedzēji ļoti daudzos gadījumos savus ienākumus neuzrāda.
Respektīvi, to pašu naudu, ko tagad slimnieki samaksā par pakalpojumiem, varētu solidāri sadalīt uz strādājošajiem, kas katrs nopērk polisi, tad situācija būtu daudz stabilāka. Tikai viena problēma - kurš būs tik drosmīgs, lai pieņemtu attiecīgos lēmumus? Kurš pateiks tiem, kas visu laiku cītīgi maksā nodokļus, piedodiet, jums nesanāks, papildus vēl jāapdrošinās.
Kas notiks, ja neieviesīs apdrošināšanu?
Vēl divi trīs gadi, un lauku slimnīcās nebūs, kas strādā. Ar garantiju.
Visu interviju ar Māri Eglīti lasiet pirmdienas, 9.jūnija, laikrakstā Diena!