Šis gaidāmais rīkojums ir kārtējais posms vērienīgā plānā, lai pārorientētu Francijas valsts iestādes uz nacionālajiem informācijas tehnoloģiju (IT) risinājumiem. Saziņai darba jautājumos ārvalstu ziņapmaiņas vietņu vietā Francijas amatpersonām jau ir jāizmanto nacionālā platforma Tchap (augstākā līmeņa amatpersonām – Olvid), mācību iestādēm – "nacionalizēti" atvērtā koda risinājumi Microsoft risinājumu vietā u. c.
Visus šos risinājumus vieno tas, ka to izstrādātāji ir vai nu Francijas valsts institūcijas, vai vietējie uzņēmumi, kā arī tas, ka visa tehniskā infrastruktūra atrodas Francijas teritorijā. Formāli 2023. gadā premjerministres Elizabetes Bornas parakstītais rīkojums, kas aizsāka pāreju, paredz, ka drīkst izmantot Eiropas Savienībā (ES) bāzētus risinājumus, taču tikai formāli, jo Francijas institūcijas lietošanas sertifikātus ir gatavas izsniegt tikai pilnībā nacionālām platformām un risinājumiem.
Viss iepriekšminētais tiek argumentēts ar tādiem apsvērumiem kā datu neaizskaramība, tehnoloģiskā neatkarība un ekonomiskā efektivitāte. Būtiska loma ir tam, ka ASV likumi (Cloud Act) ļauj to drošības iestādēm piekļūt ASV jurisdikcijā esošu kompāniju pārvaldītiem datiem jebkur pasaulē, kā arī vēlmei nodrošināties pret iespēju, ka digitālie pakalpojumi var tikt atslēgti ģeopolitisku konfliktu gadījumā. Kas attiecas uz finansēm – aprēķini rāda, ka atteikšanās no ASV korporāciju licencēm Francijas budžetam var ietaupīt aptuveni vienu miljonu eiro gadā uz katriem 100 000 lietotāju.
Būtiski, ka, lai arī Eiropā netrūkst dažādu mēģinājumu izmantot tos vai citus nacionālos IT risinājumus, Francija ir vienīgā Eiropas valsts, kura mērķtiecīgi īsteno pāreju uz pilnīgu digitālo suverenitāti. Tas nozīmē, ka tā drīz pievienosies pavisam nelielam valstu klubam, kura dalībnieces šobrīd ir tikai trīs lielvaras (ASV, Ķīna, Krievija) un nosacīti vēl Ziemeļkoreja.
Digitālā suverenitāte ir jautājums, kas kļūs tikai aktuālāks un nozīmēs arī to, ka nelielām valstīm, kas pašas nepieciešamo līmeni sasniegt nespēj, nāksies izlemt, kurā no tehnoloģiskajām zonām iekļauties, vai arī pieņemt lēmumus par šādu zonu radīšanu kopīgiem spēkiem. Piemēram, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu vienotas zonas veidā.

