Taka atrodas dažus kilometrus no Tukuma – Irlavas pagastā un ir astoņus ar pusi kilometrus gara tās garākajā posmā ar īsāko atgriešanās ceļu, kas marķēts ar sarkanu un ved vistuvāk upītes krastiem, tādēļ ir stāva un līkumaina. Īsākais un vieglākais ceļš iezīmēts ar dzeltenu, atgriešanās ceļš – ar zaļu. Maršruts ir lokveida. Kopumā jārēķinās ar laiku iešanai ap 3–4 stundām, neskaitot ainavu baudīšanai un atpūtai atvēlētos brīžus.
Ejot pa taku, siltā laikā manīsiet ne tikai putnus, kukaiņus un meža augus, bet redzēsiet arī daudz un dažādus interesantus apskates objektus – kopā saaugušus, īpatnējus kokus, vairāku simtu gadu vecas priedes, iežu atsegumus no smiltīm, māliem un oļiem, avotiņu, cūku vannas, kā arī iespaidīgo lielo Spuņņakmeni takas tālākajā punktā.
Mēs šo maršrutu izstaigājām sniegotā februāra dienā, kad gaisa temperatūra bija nokritusi līdz -14 grādiem, bet saule lutināja ar gaismu un sniegs kraukšķēja zem kājām. Pārgājienā devāmies ar nepilnus divus gadus vecu mazuli ragaviņās, vietām gan mazo dabā gājēju un viņa ekipējumu nācās nest, pārvarot stāvākus takas posmus un kāpnītes, taču kopumā maršrutu iziet nebija problēmu.
Agrā pavasarī, kad pa dienu sniegi kūst, lāstekas pil, bet naktī atkal termometra stabiņš nokrīt zem nulles, takas stāvākie posmi varētu būt sarežģītāk izstaigājami, jo kļūs ļoti slideni. Manuprāt, labākais brīdis šīs ainavas baudīšanai ir pumpuru plaukšanas laiks, kad lapu vēl nav un tās neaizsedz skaistos skatus, taču viss ir tinies maigā, trauslā zaļumā, zied vizbulītes un citas puķes un apkārt skan putnu balsu koncerts.