Dzīvojot pilsētā, laiku pa laikam pat ziemas spelgonī piezogas vēlme pabūt pie dabas. Liekas, ka auksto, tumšo sezonu ir vieglāk pārlaist tieši tad, ja redzi dzīvību sev apkārt un vari vērot gadalaiku ritējumu tādu, kāds tas ir.
Uz mežu, upi, pie jūras un citur doties varam katrs savā nodabā, taču Latvijā ir pieejama arī meža un piedzīvojumu terapija – organizēti pasākumi, kas ar dabas ietekmes palīdzību ļauj uzlabot pašsajūtu.
Meža veldze ķermenim un garam
Kaut arī latviešiem ar mežu un būšanu dabā ir visai ciešas attiecības, meža terapija shinrin-yoku jeb meža peldes pie mums atceļojusi no Japānas. Shinrin japāņu valodā nozīmē ‘mežs’ un yoku – ‘pelde’. Metode nemaz nav tik jauna, tā izstrādāta jau 1980. gados, kad tika novērots, ka lēna pabūšana dabā uzlabo garastāvokli, mazina stresu, kas urbānajā vidē bija ļoti augsts, kā arī uzlabo atmiņu un koncentrēšanās spējas. Padziļināti pētījumi pierādīja, ka tai ir labvēlīga ietekme arī uz fizisko veselību, piemēram, ļaudīm, kuri vairāk laika pavadīja dabā, bija spēcīgāka imunitāte.
Lai baudītu dabas labvēlīgo ietekmi uz ķermeni un prātu, regulāri ienirt dabā ir ieteicams ikvienam neatkarīgi no vecuma un nodarbošanās, ja vien veselības stāvoklis to ļauj. Galvenais ir nesteigties. Kaut arī sportošanai dabā ir pavisam cita labsajūtas deva un skrējiens gar jūru vai pa meža ceļiem uzlādē daudz pozitīvāk nekā pilsētas vidē, tomēr shinrin-yoku paredz būšanu mierā, nevis joņošanu pa taciņām.
Ir labbūtības speciālisti, kuri dabas dziedējošajā spēkā izdala vēl padziļinātāku aspektu un nošķir meža veldzi no meža terapijas, uzsverot, ka terapija risina kādu jau esošu problēmu, bet shinrin-yoku drīzāk darbojas kā profilakse. Šajā procesā svarīgs ir otrs cilvēks – terapeits, meža terapijas speciālists, kurš šo meža terapiju vada, uzskata klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane un salīdzina meža terapijas praktizēšanu ar mākslas vai dejas terapiju, kad varam zīmēt un dejot paši savā nodabā un sev par prieku, bet zinoša terapeita vadībā kustību un radošie elementi tiek izmantoti noteiktam dziedējošam mērķim.
Ļauties maņām un terapeita vadībai
Runājot par tempu, ir pat noskaidrots, kādam tam vajadzētu būt, lai justu dabas labvēlīgo ietekmi. Meža peldes tempam vajadzētu būt no viena līdz trim kilometriem stundā, savukārt meža terapijas temps ir vēl lēnāks – vien 500 metri līdz pusotrs kilometrs stundā. Turklāt terapijas process ilgst pat vairākas stundas. Par šo gan speciālisti ir vienisprātis – nedēļā vismaz trīs, četras stundas ikvienam vajadzētu pavadīt dabā, plus vēl vismaz 20 minūtes dienā veltīt nesteidzīgai pastaigai tuvākajā parkā vai pilsētas zaļajā zonā.
Tiem, kuriem patīk dati un zinātnieku apstiprināti fakti, noderēs informācija, ka daba labvēlīgi iedarbojas ne tikai tāpēc, ka dabā ir smuki – bez šaubām, mežā, pie jūras un pat parkā gaiss ir svaigāks, turklāt koki, it sevišķi skujkoku mežā, izdala fitoncīdus, kas samazina stresa hormona kortizola daudzumu cilvēka organismā.
Dabas terapeitiskās ietekmes uztverei jāļaujas ne tikai kustībām, bet maksimāli jācenšas izmantot visas maņas. Jā, ieteikums apķert koku nemaz nav naivs vai šarlatānisks, jo mizai taču ir smarža, tekstūra. Ieklausīties skaņās. Sajust vēju. Smaržu. Pagaršot zaķskābeni vai iemest mutē kādu ogu, ziemā – pakošļāt skuju.
Meža terapijai nav sezonalitātes, katrs gadalaiks būšanu dabā padara mazliet citādu. Un, galvenais, rezultāts jūtams jau pēc pirmās reizes. Taču maksimālai labbūtībai tā jāpraktizē regulāri.
Protams, dabā doties varam gan ģimenes un draugu lokā, gan divatā vai vienatnē, taču arī Latvijā ir meža terapijas speciālisti jeb pavadoņi, kuri šo procesu var palīdzēt padarīt iedarbīgāku. Meža peldes pavadonis ir speciālists, kurš apguvis zināšanas par dabas nozīmi cilvēka veselības un labsajūtas vairošanā, kā arī izmanto savas prasmes, lai veicinātu klientu jeb terapijas grupas dalībnieku drošības izjūtu ļauties meža veldzei gan ar, gan bez pavadoņa klātbūtnes.
Starptautiskā Dabas un meža terapijas pavadoņu asociācija sertificē meža terapijas speciālistus, arī Latvijā tādi ir un atrodami Latvijas Meža terapijas biedrībā.
Piedzīvojums kā dakterītis
Citāds, tomēr ne mazāk nozīmīgs dabas terapijas virziens ir piedzīvojumu terapija. Piedzīvojumu terapeitiskās iedarbības pamatā ir dabas dziedinošais spēks, sevis pārvarēšana piedzīvojumu aktivitātēs, caur kurām apgūt jaunus uzvedības modeļus, pieredzes izglītība, kas ļauj apgūto pārvērst ikdienas praksē, un terapeitiskas, jēgpilnas sarunas, caur kurām gūt atklāsmes un mierinājumu. To, ka depresijas, melanholijas un dažādu mentālu slimību piemeklētie jūtas labāk pēc atrašanās svaigā gaisā, it sevišķi, ja tikušas veiktas arī kādas aktivitātes un pievārēti izaicinājumi, bija novērojuši psihiatrisko klīniku ārsti jau XX gadsimta sākumā, taču kā īpaša atbalsta metode atveseļošanās procesā piedzīvojumu terapija tika izstrādāta pagājušā gadsimta 60. gados ASV. Metode attīstījās, saplūstot dažādiem elementiem no pedagoģijas un psiholoģijas zinātnēm.
Piedzīvojumu terapija parasti notiek nelielās, piemēram, 10 cilvēku, grupās un ilgst no vienas dienas līdz pat vairākām nedēļām. Veidojot grupu, pasākuma organizatori mudina dalībniekus formulēt, kāds ir mērķis, kuru tie vēlas sasniegt, vai problēma, ko risināt – nogurums, attiecību problēmas, rutīna un izdegšana vai tamlīdzīgi, skaidro viens no piedzīvojumu terapijas grupu vadītājiem Latvijā Valdis Vanags.
Cilvēkiem jābūt gataviem, ka piedzīvojumu terapijā nāksies pastrādāt ar sevi, analizējot piedzīvoto, sniegt regulāras atskaites – kaut vai sev pašam, kā arī piedalīties ikvakara grupas sarunās, kuras koordinē grupas vadītājs.
Piedzīvojumu terapijas vadīšanai nepieciešama psihoterapeita, ergoterapeita, kouča vai psihologa izglītība vai arī bagātīga pieredze grupu piedzīvojumu vadīšanā.
Informāciju par piedzīvojumu terapijas pasākumiem, kā arī praktizējošus piedzīvojumu terapijas speciālistus iespējams atrast Adventure Therapy Latvia internetvietnē.