Upju tuvumā mītoši un atpūtu mīloši ļaudis mēdz šo resursu uzlūkot par saimniekošanai un dabas baudīšanai noderīgu vietu. Taču vides eksperti mudina pret tām izturēties ar cieņu, neaizmirstot, ka upes ir vērtīgu dzīvotņu kopums. Visbiežāk tieši ziemā dabā norit procesi, kuru rezultātā upēs nonāk dažādi šķēršļi – parasti tie ir ūdenī iekrituši koki –, taču šajā sezonā vajag ļaut upēm vienkārši būt, bet talkot vasarā.
Regulē temperatūru un pasargā no piesārņojuma
Lai veselīgi pastāvētu, dažkārt upēm un citiem dabas objektiem vajadzīga arī cilvēku iesaiste. Ziemas sezonā gan ieteicams vērot norises dabā, jo, piemēram, kamēr upes vēl neklāj ledus, bebri turpina darboties, veidojot aizsprostus un uzpludinājumus, tāpēc šis ir laiks, kad ieplānot darāmos darbus, kas upēs būs veicami vasarā. Aptuveni no Jāņiem līdz oktobrim, kad upēs lielākoties ir mazūdens periods, kā arī ūdens ir silts un ir noslēdzies vai noslēgumam tuvojas nēģu nārsts, taču lašveidīgo zivju nārsts vēl nav sācies.
Koki upju krastos ir auguši jau izsenis. Neviena Latvijas upes piekraste nav iedomājama bez tiem. Krastos augošie koki upei un tās iemītniekiem sniedz daudzus labumus – karstās vasaras dienās koku mestā ēna pasargā ūdeni no pārmērīgas uzsilšanas, to saknes palīdz krastiem noturēties savā vietā un kalpo par dzīves vietu un paslēptuvi dažādām ūdenī mītošajām sugām, tajā skaitā nodrošina arī nārsta vietas zivīm. Biotopu eksperte Linda Uzule stāsta, ka piekrastē augošie koki darbojas kā upes sargi, tie neļauj visām no sauszemes nākušajām piesārņojošajām vielām nonākt upē un ievērojamu daļu no tām aiztur savos lielajos, varenajos stāvos. Tāpat ikviens upes krastos augošais koks kalpo par mājvietu un barības ieguves vietu neskaitāmām dzīvajām radībām.
"Krastmalas mežam ir milzīga nozīme ūdens kvalitātes, kā arī dabas daudzveidības nodrošināšanā. Šīs joslas, funkcionējot desmitiem gadu, nereti veidojas jau kā bioloģiski augstvērtīgas teritorijas un pārvietošanās koridori dažādām sugām. Meža un ūdens dabas sistēmu galvenās līdzpastāvēšanas nozīmes ir dažādas. Mežs veic filtra funkciju jeb virszemes noteces ūdeņu attīrīšanu, tādējādi samazinot piesārņojuma līmeni ūdenī," teic Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis.
Saskares joslā starp ūdeni un sauszemi veidojas mainīga mitruma režīms, kas nosaka visdažādāko augu un dzīvnieku valsts attīstību. Gan ūdenstece, gan krastmalas mežs kalpo kā pārvietošanās ceļš augiem un dzīvniekiem. Savukārt palos, kā arī vasaras lietavās ūdenstece pārplūst un mežs tiek periodiski bagātināts ar barības vielām, bet ūdens līmeņa svārstības kā dabisks traucējums papildina ekoloģiskās nišas apkārtnē. Krastos dabas procesu, reljefa, mikroklimata īpatnību ietekmē sastopami bioloģiski augstvērtīgi meža biotopi.
"Ja meža īpašniekam rūp ūdenstilpes kvalitāte un dabas daudzveidība kopumā, tad svarīgi, lai krastmalā būtu dažādu sugu un vecuma koku un krūmu stāvojums, noēnotu un saulainu vietu mijiedarbība krastā un ūdenī, sausie koki, kritalas krastā un ūdenī, pārliekušies koki virs ūdenstilpes," uzsver Rozītis.
Koki nonāk arī ūdenī
Protams, laika gaitā koki nonāk arī ūdenī. "Dabiskās upēs to radītās straumes ietekmē var notikt krastu erozija jeb nobrukšana, kad upē līdz ar krastus veidojošo augsnes materiālu nonāk arī tajos augošā veģetācija, tajā skaitā koki. Dažkārt koki upē iekrīt, kad nespēj pretoties pārāk lielām vēja brāzmām un zaudē cīņā ar vēju. Tāpat ikviena koka dzīvē reiz pienāk brīdis, kad tas savu mūžu ir nodzīvojis, – koks ir sasniedzis savu bioloģisko vecumu un aiziet bojā," skaidro Linda Uzule. Upē var nonākt gan tā saucamie mirušie koki – sausokņi –, gan koki ar vēl zaļojošu lapotni. Dažādas koku sugas savu bioloģisko vecumu sasniedz atšķirīgos laikos, piemēram, ozols vai liepa upes krastā augs daudz ilgāku laika periodu nekā, piemēram, baltalksnis, kura koksne bieži vien sāk sabrukt jau 30–40 gadu vecumā. Tāpat kokiem ar dziļāku sakņu sistēmu, piemēram, kļavai, gobai, vīksnai, liepai, ozolam un melnalksnim, ir daudz lielāka loma kā krastu stabilizētājiem nekā, piemēram, eglei, kurai ir sekla sakņu sistēma.
Gana bieži par koku nokļūšanu upēs parūpējas dabas inženieri – bebri. Bet dažkārt koki upēs nokļūst, "pateicoties" cilvēka "palīdzīgajai" rokai. Kā viens no piemēriem ir mazās hidroelektrostacijas (HES), kas nodara lielu kaitējumu upes ekosistēmai un tās piekrastes biotopiem. HES darbību rezultātā upēs notiek ūdens līmeņa svārstības, kas veicina krastu eroziju un nogruvumu veidošanos, tādējādi pie krastē augošie koki līdz ar lielu daudzumu sedimentu nokļūst upēs.
Ja sagāzumu par daudz
Ja iekritušie koki veido sagāzumus, upē sāk izpausties virkne dažādu negatīvu faktoru. Tādēļ galvenais atslēgas vārds, domājot par upē iekritušajiem kokiem, ir to daudzums, jo – kas par daudz, tas par skādi. "Diemžēl Latvijā līdz šim nav veikti pētījumi par optimālo koku daudzumu upē, tādēļ nākas paļauties uz citu valstu veiktajiem pētījumiem. Par optimālu uzskata tādu koku skaitu, kas būtiski neietekmē upes tecējumu un citus tās raksturlielumus, kā arī neapdraud upē esošo dzīvotņu kvalitāti," teic biotopu eksperte.
Atkarībā no tā, vai upe tek caur lauksaimniecības vai meža zemēm, optimālais upē iekritušo koku skaits ir atšķirīgs. Caur lauksaimniecības zemēm tekošai upei optimālais upē iekritušo koku daudzums ir līdz 12 kokiem ar diametru, kas lielāks par 10 cm 100 metru garā upes posmā. Savukārt, ja upe tek caur mežu zemēm, optimālais upē iekritušo koku daudzums ir 20–27 koki ar diametru virs 10 cm 100 m garā upes posmā.
Koku sagāzumi upē veido nosprostojumu, kas izmaina upes funkcionēšanu un tajā notiekošos dabiskos procesus. Lieli koku sagāzumi maina upes hidroloģisko režīmu, sekmē tās aizaugšanas procesu, kavē ūdens tecējumu un upes galveno uzdevumu – vielu un enerģijas transportu. Palielinoties upē iekritušo koku skaitam, samazinās straumes ātrums un izmainās upes gultnes struktūra. Pirms koku sagāzumiem veidojas straumes nosprostojums, kur uzkrājas līdzatnestās augsnes un organisko sanešu daļiņas, veidojas smilšu sēres, kas pārklāj straujām upēm raksturīgās akmeņu, oļu un grants dzīvotnes, padarot tās nepiemērotas straujtecēm raksturīgajiem organismiem. Vietās, kur izveidojušies koku sagāzumi, palielinās krastu erozija, tiek traucēta zivju migrācija, samazinās skābekļa daudzums, uzkrājas dūņas, smiltis, lapas, zaru sanesumi, kā rezultātā upē būtiski samazinās tās pašattīrīšanās spējas (pašattīrīšanās ir viena no upes superfunkcijām). Liela nokrišņu daudzuma apstākļos koku sagāzumi palielina plūdu risku. Koku sagāzumi vislielāko ļaunumu nodara strauji tekošajām upēm, kurās nārsto lašveidīgās zivis, nēģi un dzīvo dažādas vēžveidīgo sugas.
Jāpalīdz upei
Lai palīdzētu upei atkal brīvi plūst, cilvēkam jānāk palīgā. No upes noteikti nav nepieciešams izvākt pilnīgi visus tajā iekritušos kokus – koku izvākšanas procesā nepieciešams ievērot mērenību. Nelielos daudzumos upē iekritušie koki, kas pilnībā neaizšķērso upi, ir atstājami – tie palielina upes bioloģisko daudzveidību, darbojas kā viens no barības ķēdes elementiem, kalpo par mājvietu vēžveidīgajiem, slēptuvēm zivīm, kā arī kļūst par augšanas substrātu sūnām un aļģēm. Lai upē atjaunotu tās tecējumu, upes centrālajā daļā nepieciešams nodrošināt vismaz 1–1,5 metrus platu no aizsprostojumiem brīvu ūdens zonu, kas nodrošina netraucētu ūdens organismu migrāciju, kā arī sedimentu un sanešu transportēšanu. Ja upē iekritušie koki neveido sagāzumus, bet ir sastopami izklaidus un nepārsniedz optimālo upē iekritušo koku skaitu, koku izvākšanu var neveikt. Tāpat no upes nav nepieciešams izvākt kokus, kas upē iekrituši paralēli upes tecējumam, īpaši tos, kas atrodas tuvu upes krastiem. Šādos gadījumos upē iekritušo koku stumbrus nostiprina pie paša krasta, tādējādi koks kalpos kā krasta stiprinājuma struktūra, neļaujot upes straumei to erodēt.
Egles no upēm būtu jāizvāc pirmās, jo ar saviem blīvi noaugušajiem zariem tās kļūst par galvenajām sedimentu un sanešu "ķērājām". Līdzīgu negatīvu efektu rada arī koki ar lielu un biezu lapotni. Gadījumos, kad koks ar blīvo zaru tīklojumu upē ir iekritis paralēli upes tecējumam, pietiek, ja atzāģē un no upes izvāc tikai zarus, bet koka stumbru atstāj upē, lai tas kalpo par dzīvotni un barības bāzi dažādiem ūdens iemītniekiem.
Ja upei pārkritis pāri liels koks ar diametru virs 25 cm, vides eksperti iesaka to atstāt, jo šādi koki sadalās lēni, kalpo kā pārvietošanās vieta pār upi dažādiem sauszemes iemītniekiem, kā arī ir izcilas dzīvotnes dažādām sugām, tajā skaitā retām un īpaši aizsargājamām sugām.
Kur likt no upes izvāktos kokus?
Atkarībā no izvācamo koku apjoma tos izvāc vai nu manuāli, vai arī izmantojot tehniku. Būtiski, lai no upes izvāktie koki tiktu novietoti ārpus palu darbības zonas, tādējādi nepieļaujot koku atkārtotu nonākšanu upē. Ja upes posms, kurā tiek veikta koku izvākšana, atrodas mežā, no upes izvāktos kokus var izklaidus novietot mežaudzē, taču ieteicams neveidot lielas kaudzes. Bet tad, ja upes posms atrodas lauksaimniecības zemē, no upes izvāktos kokus nepieciešams transportēt prom.
"Ja upe, no kuras nepieciešams izvākt tajā iekritušos kokus, atbilst īpaši aizsargājamam biotopam un tajā sastopamas retas un īpaši aizsargājamas sugas, pirms plānoto darbu veikšanas tiek rekomendēts saņemt tekošu saldūdeņu eksperta atzinumu, lai plānoto darbu laikā netiktu nodarīts būtisks kaitējums upē esošajām dabas vērtībām. Tāpat, ja upes krastos atrodas īpaši aizsargājami sauszemes biotopi (meži, purvi, zālāji), nepieciešams konsultēties ar dabas ekspertiem, lai saņemtu rekomendācijas par potenciālajiem pārvietošanās ceļiem, ja upē iekritušo koku izvākšanu plānots īstenot ar tehniku, kā arī vietām, kur izvietot no upes izvāktos kokus. Aicinām rakstīt uz [email protected], tad kolēģi atkarībā no jautājuma būtības to palīdzēs adresēt konkrētai iestādei, galvenokārt Valsts vides dienestam vai Dabas aizsardzības pārvaldei," pastāsta Linda Uzule. Tādējādi koku izvākšana sniegs gan labumu pašai upei, atjaunojot tās tecējumu, gan ar veiktajām darbībām netiks nodarīts kaitējums upes piekrastē esošajām dabas vērtībām.