Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Maršruts patriotiskākajam mēnesim

Pa Lāčplēša un Andreja Pumpura pēdām Lielvārdē, Lindē, Birzgalē jeb Ko redzēt Daugavas krastos tuvu Rīgai.

Klāt novembris – patriotiskākais mēnesis gadā, un mūsu ģimenes mazākajai ceļotājai Dārtai Karolīnai tuvojas dzimšanas diena. Viņa mums ir Lāčplēša meitene, jo dzimusi 11. novembrī, līdz ar to vajadzētu kaut ko vairāk uzzināt gan par pašu Lāčplēsi, gan par cilvēku, kurš uzrakstīja varoņeposu, – Andreju Pumpuru. Viss, kas saistīts ar Pumpuru un Lāčplēsi, ir Lielvārdē, Lindē, Birzgalē un šajā apvidū kopumā.

Maza daļiņa no bijušā

Tā kā brauciens ir tikai stundas attālumā no Rīgas, saulainā sestdienā atļaujamies nedaudz ilgāk pagulēt un ap plkst. 11.00 navigācijā liekam galamērķi – Lindes muižas parks. Domāju, daudzi ir braukuši garām un nekad nav iegriezušies, lai apskatītu šo unikālo vietu Daugavas krastā. Iesākumā asfalta ceļš, tad pārsimt metru pa skaistu koku aleju, un vienā brīdī skats uz Daugavu. Griežam pa labi, un tad jau pamanām iespaidīgos vārtus, kas ir vienīgā saglabājusies un atjaunotā lieta no milzīgā itāļu terašu stila pils kompleksa.

Lindes muižas parks tapis no 1767. līdz 1772. gadam, kurā interesants fenomens ir Holandes liepu stādījumi, kas šķietami aug ar saknēm uz augšu. Lindes muiža piederējusi baronu fon Pletenbergu dzimtai, kas to uzbūvēja XVI gs. Pirmajā pasaules karā tā tika stipri sabombardēta un netika atjaunota. Ir apskatāmas pilsdrupas, bet tās ir tikai maza jo maza daļiņa no visa, kas te reiz bijis. Aizejam līdz liepu parkam, kas līdzinās Katvaru muižas liepām. Nošļūcam arī lejā pa terasēm līdz palielam mākslīgajam ezeram, kas savienots ar Daugavu. Ieslēdzot iztēli, tiešām var iedomāties, ka šī pils ir bijusi rados ar kādu Itālijas augstmaņa līdzinieci, jo te nav tādu tipisko Latvijas dabas un reljefa skatu. Protams, Daugava pirms HES būves arī bijusi tālāk, nevis kā tagad – pārdesmit metru no vārtiem.

Tepat Daugavas kreisajā krastā ir Lāčplēša, Pumpura, Vecā Stendera un hercoga Jēkaba meži, un pie Birzgales sākas vieni no lielākajiem valsts vienlaidus mežiem, tie stiepjas un plešas līdz Saukas ezeram.

Mums līdzi ir mazā gāzes plītiņa, katliņš un tostermaizes, te ir piknika vietiņa ar galdu, un tā nu uzvārām ūdeni tējai un ar skatu uz gulbju ģimeni un makšķerniekiem klausāmies rudenī.

Robežkrogs un Rūķi

Lai gan pašiem liekas, ka ir izbraukāta visa Latvija, nekad neesam bijuši Birzgalē. Pa ceļam vēl viena vieta – akmens ceļa malā, tā arī neesam sapratuši, kam par godu tas tur nolikts. Šoreiz piestājam – uzraksts "Robežkrogs". Kā izrādās, šis piemineklis iezīmē kādreizējo robežu starp Lindes muižu Kurzemē un Mazjumpravas muižu Vidzemē. Uz Kurzemes un Vidzemes robežas bija pat muita un krogi, vēlāk tikai krogi.

Vēl kāds kilometrs uz priekšu Jaunjelgavas virzienā, un tad jāgriež iekšā pa labi – uz Birzgali. Bet iesākumā noteikti jāapskata, kā gudri cilvēki to sauc, simbolpiemineklis Andrejam Pumpuram. Pumpurs lielai daļai cilvēku saistās tikai ar Lielvārdi, bet viņš ir dzimis Birzgales pagastā mazā Ķeirānu meža mājiņā, kur ar vecākiem dzīvojuši divus trīs gadus un tālāk devušies uz Daugavmalu un Dīriķu mājām, kur Andreja Pumpura tēvs aizgājis par rentnieku, vēlāk par saimnieku. Lai viss nebūtu tik skaisti, iemesls, kāpēc nācās dzimtās mājas pamest, bija tas, ka Pumpura tēvs tās bija nospēlējis tajā pašā Robežkrogā kārtīs... Lai rakstnieka dzimto māju vietu atcerētos, 1988. gadā šeit tika uzstādīts simbolpiemineklis – Austras koks, kurš darināts no gliemežakmeņa, kas vests no Kazahijas stepēm ar vilcienu.

Vēl pāris kilometru garām zemnieku saimniecībām, un nonākam Birzgalē. Tāds tipisks maziņš lauku ciematiņš. Apkārt ar velo braukā bērni, ir pāris veikaliņu, lielais afišu stabs un – kas mums likās atšķirīgi – maksimāli haotiska apbūve. Tas laikam tāpēc, ka reljefs diezgan paugurains. Lēnām ripinām cauri centram, līdz nonākam pie parka. Bērni grib paskraidīt pa laukumiņu, mēs pamanām arī ābeles, kurām sakrituši pēc izskata ļoti sulīgi āboli, tāpēc stājam malā.

Sanācis tā, ka esam apstājušies pie muzeja Rūķi. Ir telefons, uz kuru uzzvanot arī brīvdienā var sarunāt nelielu ekskursiju. Riskējam izmēģināt, un tiešām – pēc 10 minūtēm ir klāt muzeja vadītāja. Pirmais – šis nav rūķu muzejs, bet Birzgales muzejs Rūķi, lai gan te ir arī rūķu istaba. Principā ļoti klasisks novadpētniecības muzejs, kurā var apčamdīt visādas senas lietas, pamēģināt rakstīt ar tinti un uzzināt par slavenākajiem Birzgales novadniekiem, piemēram, rakstnieku Hānbergu vai paraolimpieti Apini. Muzejam droši veltīsiet kādu nepilnu stundu, mēs vēl bērniem atļaujam izmēģināt kārtējo laukumiņu un piebāžam pilnas kabatas ar āboliem. Intereses pēc arī vienkārši pabraukājam pa Birzgali. Ļoti sakopta, nevienas pamestas mājas. Agrāk, baronu laikos, kad te bijis lielais centrs, te bijusi liela baznīca un savas kājas locījis viens no Stenderiem.

Apsiet jostu, izcīnīt cīņu

Ir pienācis laiks, kad ar āboliem vien nepietiek, un, tā kā Birzgalē paēst varot tikai darbdienās, brauksim uz otru Daugavas krastu, uz vietu, kur porcijas izmēros vienmēr ir tādas, ka pat Lāčplēsim pietiktu, – uz Pannu Lielvārdē. Ja mums būtu amfībija vai laiva, tie būtu pāris kilometru līdz Lindes muižai un pārsimt metru pāri Daugavai, bet ar auto brauksim vien ar visu līkumu caur Ķegumu.

Pa ceļam ir vēl divas vietas, kur vienmēr esmu gribējis piestāt un vienkārši apskatīties, – viena ir Ņegas upes ieteka Daugavā un tad arī skats uz Ķeguma aizsprostu pirms pagrieziena uz Tomi. Laikam dzīve ir tādā skrējienā, ka sevi nākas pierunāt kaut kur apstāties un ievilkt elpu.

Lielvārdē savulaik esam nodzīvojuši gandrīz gadu, un te viss ir diezgan izstaigāts un zināms. Izlīkumojam gar Kārļa bērnudārzu, kuru viņš pat atceras, līdz nonākam pašā centrā. Lai gan ir jau pavēla pēcpusdiena, stāvlaukums pie Pannas ir pilns un arī iekšā ir rinda. Šeit viss pēc bistro principa, bet ar atklāto virtuvi. Vienu sienas pusi rotā dažādas pannas, otru, kas tālāk no acīm, desmitiem atzinības rakstu un balvu šai vietai. Ir unikāli, ka gadu desmitiem izdodas noturēt tādu cenas un kvalitātes līmeni, ka ne reizi nav bijusi pat mazākā iespēja par kādu sīkumu piesieties. Īpašnieki nesen atvēruši arī konditoreju, tāpēc tiekam vēl pie kilogramīgas kastes ar riekstiņiem un sēnītēm ar iebiezināto pienu.

Kad ir paēsts, pēc tradīcijas jāiet nostaigāt kalorijas, tāpēc braucam uz Lielvārdes pils parku, jo te ir vēl viens parks – pie kultūras centra un pretim Uldevena koka pilij. Nekad nebijām bijuši Pumpura muzejā, jo šajā vietā vienmēr pārāk iespaidīga ir likusies tieši Daugava ar baznīcu tās krastā un Lāčplēša gultu – milzu akmeni. Bet šoreiz noteikti iesim iekšā muzejā. Te var ne tikai iegūt informāciju par Lāčplēsi, bet arī par eposa autoru Andreju Pumpuru, par Lielvārdi un Lielvārdes jostu, kā arī pats uz brīdi kļūt par Lāčplēsi, Laimdotu, Pumpuru, apsiet sev Lielvārdes jostu un, protams, izcīnīt spraigo cīņu starp Lāčplēsi un Tumšo bruņinieku. Ir ļoti daudz un dažādi Lāčplēša izdevumi, tulkojumi un ilustrācijas, piemēram, no Dienvidkorejas. Šobrīd muzejā apskatāma arī pasaulē plaši pazīstamā mākslinieču dueta Skuja-Braden porcelāna izstāde Zem karnīzēm. Tāpat šeit arī savs stūrītis Lāčplēša kolhoza laikiem, kad tā bija pati slavenākā un bagātākā saimniecība Latvijā.

Kur apstājas laiks

Pēc tam – izkāpelēt Lāčplēša gultu, sabildēties rudens lapu kaudzēs, noiet lejā līdz Daugavai, kur gar kājām skalojas likteņupe. Lielvārdes parkā nedaudz apstājas laiks. Taču mēs vēl gribam nedaudz pastaigāt pa Ķegumu, pirms kļūst pavisam tumšs, tāpēc dodamies tālāk.

Ekskursijas pēc Lielvārdē izbraucam cauri Avotu ielas rajonam, par kuru reti kurš zina, bet šeit dzīvo lielākā daļa lielvārdiešu. Tad pagrieziens uz Ķegumu, un mazliet pirms tā iegriežamies iepirkt Rubeņu vistiņas pa tiešo no kūpinātavas. Ķegumā izstaigājam parciņu pie Daugavas, aizbraucam uz grozāmo HES krēslu un nolemjam, ka būs kādu reizi jātiek vēl ekskursijā uz Ķeguma HES, kur vizīte jāpiesaka laicīgi.

Šajās sešās stundās atkal tik daudz jaunu emociju! Šis maršruts Pa Pumpura pēdām vēl arī ar citām vietām, kur nepaspējām, ir ērti izmantojams digitālajā kartē ar pieturas punktiem un aprakstiem: ej.uz/a-pumpura-maršruts. Tāpat ir iespēja lejupielādēt bezmaksas lietotni Ogres novadnieks un noklausīties audiogida stāstus Simbolpiemineklis un Dzejnieks Andrejs Pumpurs.

Kas mēs esam

Četri ceļo gardi ir ģimenes piedzīvojumu blogs. Mēs – Jānis, Dita, Kārlis un Dārta – ceļojam gan tepat Latvijā un Baltijā, gan pa Eiropu.

Braucam bez milzu plānošanas, nekad neuztveram ceļošanu ar bērniem par traucēkli un visu dzīvi uzlūkojam gardi – kā piedzīvojumu.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena