Meņģelsone: Naudu rada bizness, nevis ministrijas

Patlaban aktualitāte Latvijā ir ļoti vērienīga nodokļu reforma. LDDK ir reformas iniciatoru vidū. Kāpēc?

Gribu uzsvērt – ir īstais brīdis atcerēties, ka nauda neaug ministrijās, naudu saražo uzņēmēji ar savu biznesa aktivitāti, ar nomaksātajiem nodokļiem. 

Runājot konkrēti par nodokļu reformu, jāuzsver, tiešām mēs, LDDK, esam iniciatori šai reformai, jo Latvijā strādājošie uzņēmēji vēlas skaidrāku, labāk saprotamu un biznesa attīstību motivējošāku nodokļu sistēmu. Kopā ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru (LTRK) un vēl citiem sadarbības partneriem esam reformas gatavošanā ieguldījuši lielu darbu.

Šo darbu sākām, jo esošo nodokļu sistēmu Latvijā var salīdzināt ar līkumotu, bedrainu ceļu, uz kura aiz katra līkuma izvietotas kaut kādas ceļazīmes, un tās var radīt situācijas, kurās autovadītājam, kas brauc pa šo ceļu ar savu automašīnu, var nākas iekrist gluži vai lamatās. Pie uzņēmēja atnāk nodokļu inspektors un saka – man ir šāda interpretācija par šo ceļazīmi. Uzņēmējs apgalvo, ka ceļazīmi sapratis savādāk. Rezultātā rodas negatīvā izjūta, ka mēs cits citam neuzticamies, un uzņēmējs nevienu brīdi nevar justies droši, ka viņa interpretācija par ceļazīmi ir pareiza. Turklāt, turpinot runāt simbolos, ja uzņēmumu iedomājamies kā automašīnu, kas brauc pa ceļu, tad jāsecina, ka mums Latvijā ceļazīmju ir pārāk daudz. Uzņēmums vienkārši nevar tikt uz priekšu, jo viņam ir tāda sajūta kā šoferim, kurš visu laiku ir stresā no daudzajām autoceļa bedrēm un daudzajām atšķirīgi interpretējamajām ceļazīmēm. Ņemot vērā šo situāciju, esam nolēmuši būvēt jaunu autoceļu, pa kuru uzņēmumi varētu normālā ātrumā tikt uz priekšu un kur būtu mazāks skaits ceļazīmju, nekā ir patlaban, un esošās ceļazīmes būtu skaidri saprotamas.
Jāatceras arī, ka pērn 9. augustā tika parakstīta dažādu organizāciju, to vidū LDDK un LTRK vienošanās ar premjeru Māri Kučinski un valdības pārstāvjiem par to, ka Latvijā tiks īstenotas trīs lielas reformas – reforma Valsts ieņēmumu dienestā (VID), reforma valsts pārvaldē un reforma nodokļu politikā. 

Kas paveikts kopš pērnā gada augusta?

Visas trīs reformas soli pa solim tiek realizētas. VID ir jauna vadītāja un jauna stratēģija. Reforma valsts pārvaldē ir iesākta. Attiecībā uz nodokļu politikas reformu kopš pērnā gada septembra noritējis intensīvs darbs. Nacionālās Trīspusējās padomes ietvaros pie kopīga sarunu galda tikuši aicināti kopā sanākt un diskutēt visi, kuriem vien ir spēks, laiks un vēlēšanās veikt aprēķinus, sagatavot argumentus un paust argumentētu viedokli. Sēdēs piedalījušies gan darba devēju organizāciju, gan arodbiedrību, gan ministriju, gan dažādu nozaru pārstāvji. 

Kā jūs formulētu, kāds ir galvenais mērķis, uz kuru ved šī nodokļu reforma?

Protams, tā ir, ka nodokļu sistēma ir tikai instruments valsts ekonomiskajai attīstībai un sakārtotai biznesa videi, nodokļu reforma pati par sevi nav pašmērķis. Būtiskais globālais mērķis ir tāds, lai Latvijā pieaugtu uzņēmumu skaits un uzņēmumi tiktu uz priekšu, lai attīstītos. Makroekonomikas lielākais bieds ir sastingums. Nodokļu reformas mērķis ir arī panākt pēc iespējas lielāku sociālo nodrošinājumu un pēc iespējas augstāku motivāciju visu līmeņu darbiniekiem.

Kas noteikti jāmaina, būvējot jauno autoceļu, respektīvi, reformējot Latvijā pastāvošo nodokļu sistēmu?

Jāmazina darbaspēka nodokļi, lai cilvēkiem kabatās un banku kontos paliktu vairāk naudas. Svarīgi ir arī paaugstināt sociālo aizsardzību. Protams, svarīgs ir arī naudas daudzums valsts budžetā un būtiski ir veicināt makroekonomisko aktivitāti, sekmējot to, ka Latvijā rodas aizvien vairāk jaunu uzņēmumu un jaunu šo uzņēmumu saražoto produktu un arī valsts budžetā tiek iemaksāts aizvien vairāk naudas.  

Vēl jāuzsver, ka jāievieš uzņēmumu ienākumu nodokļa (UIN) 0% likme reinvestētajai pelņai. No godīguma viedokļa raugoties, ir tikai taisnīgi, ja brīdī, kad uzņēmuma īpašnieki peļņu nevis atstāj uzņēmumā, bet izņem dividendēs, tad arī maksā vērā ņemamu UIN likmi. 

Kopumā nodokļu reformā nav vērojams nekas radikāli jauns, par ko pēdējo gadu laikā nebūtu runāts, bet senāk visas sarunas bijušas vēlamības izteiksmē, iepriekš līdz reālai rīcībai nebijām nonākuši. Tagad notiek reāls darbs. 

Turklāt patlaban ir īstais brīdis, lai Latvijā mainītu nodokļu sistēmu, – ir gan ekonomikas izaugsme, lai arī tā ir neliela, bet tomēr ir, un iespēju tieši tagad veikt nodokļu reformu paver arī Eiropas Savienības (ES) fondu ienākšana. Nākamreiz šāda iespēja varētu būt pēc gadiem astoņiem. 

Es vēlreiz gribu atgādināt, ka nodokļu reformas kontekstā svarīgi ir panākt, lai vienlaikus īstenotos trīs faktori: lai valsts budžets augtu, lai attīstītos uzņēmumi – no maza uz vidēju, no vidēja uz lielu – un lai palielinātos naudas daudzums iedzīvotāju maciņos. Uzsveru – tam jānotiek vienlaikus! Lai to panāktu, svarīgs ir, teiksim, tāds kā sabiedrības koplīgums, kura rezultātā iesaistīto jomu pārstāvji būtu vienojušies, ka nodokļu reforma ir vajadzīga. Šis ir tas brīdis, kad darba devēji, darba ņēmēji, arodbiedrības un valdības pārstāvji panākuši vienošanos, ja ne par visiem, tad par daudziem jautājumiem, un varam runāt par to, pa kādu ceļu brauksim Latvijas simtgadē un arī Latvijas divsimtgadē, jo uzņēmēju domāšana iesniedzas viņu bērnu paaudzē, arī viņu mazbērnu paaudzē un vēl tālākā nākotnē. Mums nav vienalga, kāda būs biznesa vide un situācija Latvijā pēc 50 gadiem. 

Vai var teikt, ka šī reforma atbilst tieši Latvijas situācijai, nav saveidota no citu valstu pieredzes, kas ir tāla no mūsu valsts realitātes?

Tā jau ir, ka Latvijai ir raksturīga tendence norādīt, ka atnāca kāds «no malas» un mums kaut ko ieteica. Kad Latvija stājās ES, bija dzirdams viedoklis – nu tagad gan ES mums Latvijā visu sakārtos un mēs dzīvosim labi! Stājāmies NATO, atkal izskanēja viedoklis – nu tagad mums NATO pateiks, kā vajag rīkoties! Stājāmies OECD, atkal bija dzirdama pārliecība – mums OECD parādīs, kā vajag strādāt, un visa Latvijas sabiedrība kļūs kārtīgāka, disciplinētāka un savu māju sakārtos! Jāteic, arī tagad bija vajadzīgs Pasaules Bankas ekspertu redzējums par to, kā mums Latvijā rīkoties nodokļu jomā. 

Mana pārliecība ir, ka laimes lācis nedzīvo ārzemēs, bet dzīvo mūsu mājās, mūsu Latvijā, tāpēc par to, kāda ir un būs mūsu māja, mums pašiem jāuzņemas atbildība. Nodokļu reforma ir ģenerāltīrīšana, pat vēl vairāk – nodokļu reforma ir Lielā talka, lai sakārtotu sistēmu. Rezultātā mums jānonāk pie godīgas sistēmas, par kuru visi iesaistītie saka – mēs esam gatavi maksāt par to, lai mūsu mājās būtu kārtība un drošība, bet mēs esam gatavi pieprasīt to, lai sistēmas principi ir taisnīgi pret visiem.

Protams, jāteic arī, ka ļoti viegli ir kritizēt to, ko citi dara, ilgi vilcināties un baidīties pieņemt lēmumu, bet tā nevar uzbūvēt, simbolos sakot, labāku autoceļu ar skaidrāk saprotamām ceļazīmēm. Tikai tad, kad tiek pieņemts lēmums, lietas sāk virzīties uz priekšu. Ir tāds nostāsts – tiek uzdots jautājums, kad ir labākais laiks iestādīt koku? Atbilde ir – labākais laiks bija pirms 20 gadiem, jo tad jau tagad būtu liels koks, kas dodu ražu, bet, ja koks nav iestādīts pirms 20 gadiem, tad labākais laiks ir tagad – vajag paņemt lāpstu, doties koku iestādīt, par koku rūpēties, lai koks augtu un dotu ražu, nevis šaubīties par to, vai tagad ir īstais brīdis.

Mēs zinām, ka bailes pieņemt lēmumus iepriekš Latvijā izjaukušas vairāku reformu plānus dažādās nozarēs.

Diemžēl tā ir. Mums Latvijā jau apnicis tas, ka ļoti bieži kā pozitīvais piemērs mūsu valstij tiek minēta Igaunija, bet Latvija no Igaunijas tiešām var mācīties izlēmību lēmumu pieņemšanā un konsekventu pieņemtā lēmuma īstenošanu. Piemēram, Igaunija jau XX gadsimta 90. gados pieņēma lēmumu, ka veidos sociālās apdrošināšanas sistēmu gan attiecībā uz pensijām, gan attiecībā uz veselības apdrošināšanu, gan attiecībā uz bezdarba apdrošināšanu, kas Igaunijā ir trīs galvenie apdrošināšanas veidi. Tagad šī sociālās apdrošināšanas sistēma jau devusi vērā ņemamu «finansiālās drošības spilvenu». Tas panākts, jo Igaunijā tika pieņemts konkrēts lēmums un sociālās apdrošināšanas sistēma pēc tam nav tikusi raustīta un svaidīta šurpu turpu. Arī Igaunijas nodokļu maksātāji jūt pārliecību, ka sistēma ir stabila un būtiskākās sociālās garantijas viņiem tiek nodrošinātas, tāpēc ir gatavi šajā sociālās aprūpes sistēmā piedalīties. Ja Igaunijā darba devējs darbiniekam piedāvā algu maksāt aploksnē, tad bieži vien darbinieks vienkārši šādam variantam nepiekrīt, jo nevēlas deldēt savu pensijas kapitālu un samazināt savas iespējas saņemt veselības aprūpi. Rezultātā Igaunijā tie darba devēji, kas darbiniekiem piedāvā maksāt algas aploksnē, nereti vispār paliek bez darbiniekiem, un, ja bez darbiniekiem nevar iztikt, tad ir spiesti maksāt algas oficiāli, veicot visus obligātos nodokļu maksājumus.

Pārstāvat viedokli, ka Latvijā veselības aprūpi vajag sasaistīt ar nodokļu nomaksu?

Plānveida veselības aprūpes pakalpojumus noteikti, bet nav runa par neatliekamo medicīnisko palīdzību.
Ideja par to, ka veselības aprūpi vajag sasaistīt ar nodokļu nomaksu, Latvijā tiek apspriesta gadiem, arī dažādu valdību līmenī, bet nav īstenota.

Patlaban Latvijā esam nonākuši līdz brīdim, kad ir saprasts, ka kaut kas iedzīvotāju sociālās aizsardzības stiprināšanas labā jādara. Tomēr jau atkal pavīd bailes no lēmuma pieņemšanas un sākas šaubīšanās, vai tikai tas būs pārdomāts lēmums, vai tikai tagad ir īstais brīdis un tā tālāk. 

Darbaspēka nodokļu mazināšana ir pārmaiņa, ko LDDK noteikti grib izcīnīt, par spīti jebkādiem iebildumiem?

Jā, noteikti. Latvijā no visām trim Baltijas valstīm ir vislielākais iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN). Jau daudzus gadus esam runājuši, ka bruto summa, kas jāsamaksā darba devējam, lai darbinieks reāli saņemtu, teiksim, 600 eiro neto, Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, ir vislielākā un tas negatīvi ietekmē Latvijas konkurētspēju.

Vai izdosies panākt reālu IIN likmes samazināšanu? Iepriekš pret to ir iebildušas pašvaldības.

Es ļoti ticu, ka pašvaldības arī ir ieinteresētas kopējā Latvijas labklājības pieaugumā un tajā, lai iedzīvotājiem būtu vairāk naudas maciņos, saņemot lielāku neto darba samaksu, lai iedzīvotājiem būtu vairāk iespēju veikt uzņēmējdarbību šajās pašvaldībās, lai uzņēmumi būtu atbrīvoti no UIN avansa maksājuma, lai uzņēmumiem būtu 0% likme reinvestētajai peļņai. Es ticu, ka pašvaldības vēlas, lai to teritorijā iedzīvotājiem būtu pieejama nevis vienkārši skola, bet laba skola, nevis dežurējošais medpunkts, bet plaša veselības aprūpes iestāde, lai konkrētās pašvaldības iedzīvotāji justos pēc iespējas drošāk. Ir ļoti daudz progresīvu pašvaldību pārstāvju, kuri saprot, ka jāveido pēc iespējas lielākas un jaudīgākas sadarbības teritorijas, kas spētu piesaistīt arī ES fondus. Tā ka ir ļoti pozitīvi piemēri. Nebūtu, protams, labi, ja pašvaldības iebilstu pret IIN mazināšanu tikai tāpēc, ka tām kaut kas būs jāmaina, jāpārplāno to finanšu plānos.

Ir jāsaprot, ja mēs Latvijā ilgstoši būsim situācijā, kad mums darbaspēka nodokļi ir visaugstākie Baltijā, tad tas noteikti nedos pozitīvu rezultātu ilgtermiņā. Makroekonomiskā loģika ir tāda – jo vairāk sistēmas dalībnieku šajā sistēmā piedalās, jo labāk visiem. Jāsaprot, uzņēmēji ir tie, kuri veido valsts budžetu, kuru tālāk sadala pašvaldībām. Tikai tad, kad uzņēmums samaksājis nodokļus, ir nauda, ko vispār kādam iedalīt, arī pašvaldībām.

Nevar noliegt arī to, ka lielais nodokļu slogs rada motivāciju izvairīties no nodokļu nomaksas pilnā apjomā. Turklāt arī izpratne par to, kāda ir nomaksāto nodokļu sasaiste ar pensijas lielumu un ar tā dēvēto slimības naudu, Latvijā ne vienmēr ir pietiekamā līmenī. Jāsaprot, ka valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) būtība ir tāda, ka tās veido katra nodokļu maksātāja personīgo apdrošināšanu. Ja katrs cilvēks uzraudzīs savu VSAOI kontu, tāpat kā uzrauga savu bankas kontu, tad, protams, sekos līdzi uzkrātajām summām un arī tās analizēs.

Runājot par pensijām – vai valsts var garantēt, ka lielākas šogad vai nākamgad veiktās VSAOI garantēs lielāku pensiju, kad pienāks pensionēšanās vecums, teiksim, pēc 30 gadiem?

Pensijas apmērs patlaban ir tiešā veidā saistīts ar veiktajām VSAOI. Savukārt, kas attiecas uz tiem pensionāriem, kuri pensionējās neilgi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, tiešām jāatzīst netaisnība, jo cilvēki, kas bija jau cienījamos gados, objektīvi nevarēja nodrošināt sev sociālo iemaksu uzkrājumu, viņi savu darba mūžu bija strādājuši citā sociālekonomiskajā sistēmā. Savukārt, ja runājam par cilvēkiem, kuri pensionējušies jau XXI gadsimtā, tad redzams, ka veikto VSAOI apmērs ir cieši saistīts ar pensijas apmēru un cilvēkiem, kuri pensionējušies pēdējā laikā, pensiju lielums ir ļoti dažāds. Vairs nevaram runāt par to, ka visiem pensionāriem būtu vienādi slikta vai vienādi laba situācija, respektīvi, vienāda lieluma pensijas.

Protams, realitāte ir tāda, ka mūsu valsts pensiju sistēma ir vēl jauna un mēs nevaram Latvijas pensiju sistēmu salīdzināt ar Zviedrijas pensiju sistēmu, kuras vēsture un ar to saistītā pieredze ilgst jau gadsimtiem.