Mūsu uzņēmumam, “Aizdevums.lv”, ir jau diezgan ilga darbības vēsture Latvijas tirgū - tas sākotnēji veidojies kā daļa no “Nelss” grupas 1999. gadā, bet vēlāk 2008. gadā uzņēmumu nopirka Zviedrijas uzņēmums “Marginalen AB” un drīz pēc tam nosaukums tika mainīts uz “Aizdevums.lv”. Zviedrijā un Lietuvā “Marginalen” darbojas kā banka, bet Latvijā – kā nebanku kreditētājs. Tādēļ mums ir bijusi iespēja novērot Latvijas tirgus norises ilgākā laika posmā. Tas, kas Latvijā ir pamanāms, ir uzņēmēju salīdzinoši mazā interese par kredītiem un piesardzīgā attieksme pret tiem. Piemēram, Latvijā ir ap 25 tūkstošiem tādu uzņēmumu, kas ir pilnībā kredītspējīgi, tātad šiem uzņēmumiem kredītu iedotu jebkura banka vai nebanku kreditētājs. Reāli kredīti ir izsniegti apmēram piektajai daļai no šiem uzņēmumiem. No šī fakta politiķi izdara secinājumu, ka mēs taču varētu kreditēt vairāk, ekonomika attīstītos straujāk, budžets pildītos labāk un būtu iespējams palielināt algas, pensijas un pabalstus. Tādēļ arī vērojams spiediens uz bankām ar prasību kreditēt vairāk. Taču problēma ir tā, ka, kreditēšanu kavē ne tikai banku piesardzība, bet arī fakts, ka, šķiet, Latvijas uzņēmēji ir piesardzīgāki, ar mazāku riska apetīti un mazāk ambiciozi par saviem igauņu un lietuviešu kolēģiem. Tas nav tikai subjektīvs viedoklis, jo mūsu uzņēmums strādā arī Lietuvā. Nereti Latvijas uzņēmēji lepojas ar to, ka daudz sasnieguši biznesā, tieši neņemot kredītus. Lietuvā ko tādu var dzirdēt visai reti. Tā vien šķiet, ka Lietuvas uzņēmēji vairāk tic sev, nākotnei un savām spējām atdot kredītus, tādēļ ir gatavāki agresīvāk iekarot gan pašmāju, gan ārvalstu tirgu.
Vēl viena kreditēšanas veicināšanas aktivitāte ir diskusija par aizlieguma atcelšanu kredītu reklāmām. Šo diskusiju varētu vērtēt pozitīvi, jo finanšu pakalpojumu jomas reklāmās izveidojusies milzu pelēkā zona. Piemēram, vēl nesen redzēju reklāmu, kurā viena no lielajām finanšu institūcijām par godu melnajai piektdienai aicināja klientus ienākt tās mājas lapā. No vienas puses – bija skaidrs, ka būtībā tiek reklamēti dažāda veida kredīti, bet no otras, klients šajā reklāmā neko neuzzināja par konkrētās bankas piedāvātajiem finanšu produktiem. Tad kāda jēga no reklāmas un klienta rīcības? Tādēļ finanšu pakalpojumu reklāmu tirgus atvēršanu vērtēju pozitīvi, tikai būtu labi, ja vienlaikus ar reklamēšanas aizlieguma atcelšanu tiktu celta arī cilvēku finanšu pratība, lai viņi labāk spētu izvērtēt piedāvājumus.
Vēl viens kreditēšanu bremzējošs faktors ir veids, kā tiek regulēts nebanku kreditēšanas tirgus. Maksa, ko nebanku kreditētāji maksā par uzrauga, Patērētāju Tiesību aizsardzības centra (PTAC), uzturēšanu ir viena no augstākajām Eiropā – par licenci jāmaksā 55 000 eiro gadā. Vienlaikus regulējums ir diezgan sarežģīts un birokrātisks, kaut gan risku apjoms Latvijas tirgū ir radikāli samazinājies, salīdzinot ar pagājušās desmitgades beigām. Tirgus ir sakārtots, dalībnieku skaits tajā ir samazinājies par apmēram 40% kopš 2018. gada. Man šķiet, ka kreditēšanas veicināšanas dēļ virkni stingro prasību šobrīd varētu arī pārskatīt un atvieglot, jo galvenais riska faktors – NVS valstu nerezidenti – Latvijas un Baltijas tirgu ir pametuši pilnībā. Birokrātijas un ar to saistīto izmaksu mazināšana arī spētu veicināt kreditēšanu un pazemināt aizdevumu likmes. Tad vismaz klienti pārstātu brīnīties, kādēļ viņiem jāsniedz atskaites un paskaidrojumi par maksājumiem un pārskaitījumiem citiem Latvijas uzņēmumiem, kuru finanšu apgrozījums Latvijas uzraugiem tāpat ir labi redzams.
Ja reiz esam pieskārušies jautājumam par kreditēšanas klientiem Latvijā, tad nevar neatzīmēt, ka to izglītības un izpratnes līmenis krietni paaugstinājies. Tas varbūt nav redzams viena vai dažu gadu perspektīvā, bet labi saskatāms, atskatoties uz 15 gadus senu pagātni. Redzams tas, ka cilvēki ir kļuvuši gudrāki un atbildīgāki, viņi labāk sākuši orientēties dažādos finanšu pasaules produktos, saprot, kādām vajadzībām katrs produkts ir domāts. Vēl lielāku grūdienu šajā jomā varētu radīt noteikums, kas stāsies spēkā 2025. gada 1. jūlijā, ka finanšu institūcijām un apdrošināšanas uzņēmumiem jānodrošina savu pakalpojumu apraksti vienkāršā un saprotamā veidā. Cerams, ka tas dos rezultātu klientu informētības pakāpes paaugstināšanā.
Vēl viena tirgus brieduma iezīme ir t.s. “ātro kredītu” izzušana tirgū. Desmit – divpadsmit gadus atpakaļ samērā tipiska patērētāju uzvedība bija paņemt vienu ātro kredītu, tad paņemt otru, lai dzēstu šīs parādsaistības, tad vēl un vēl, pakāpeniski grimstot arvien dziļāk parādu purvā. Šādas situācijas mūsdienās vairs atrast nevar, tirgus ir sakārtojies un šāda veidā darbošanās vairs nav iespējama. Nav iespējama ne tikai tāpēc, ka tā ir aizliegta, bet arī tāpēc, ka krasi pieaugušas pārkreditēšanas un kredītu apvienošanas iespējas. Ja pie mums atnāk klients, kuram kāds no mūsu konkurentiem ir izsniedzis, piemēram, kredītu automašīnas iegādei un viņš gadu divus gadus ir savlaicīgi veicis visus nepieciešamos maksājumus, tad kādēļ gan lai mēs viņam nepiedāvātu pārkreditēšanas iespēju ar mazāku procentu likmi? Ieguvējs no šāda darījuma būs gan klients, kuram samazināsies ikmēneša maksājumi, gan arī tirgus kopumā, jo palielināsies konkurence, kas veicinās pakalpojumu kvalitāti un samazinās procentu likmes. Proti, tirgus novērtē un apbalvo finanšu disciplīnu, nevis bezatbildīgu uzvedību un šajā ziņā robeža starp tradicionālajam bankām un nebanku kreditētājiem kļūst arvien izplūdušāka, arī nebanku kreditētāju kādreiz iegūtajai negatīvajai reputācijai vairs nav pamata.
Klientu un tirgus izaugsmes dēļ var arī teikt, ka robeža starp bankām un nebanku kreditētājiem kļūst arvien neskaidrāka, kaut arī atšķirības joprojām pastāv. Nebanku kreditētāji vienmēr būs ātrāki kredīta pieprasījumu izskatīšanā un būs arī pieejamāki. Piemēram bankas reti izskatīs kredīta pieprasījumus, ja privātpersona pēdējos gados izgājusi maksātnespēju, bet nebanku kreditētāji to darīs. No tā gan nevajadzētu izdarīt secinājumu, ka nebanku kreditētāji vieglprātīgāk vērtē kredītņēmēju spēju kredītu atdot – tā nebūt nav. Piemēram, “Aizdevums.lv” atsaka apmēram 80% kredīta pieteikumu, jo mūs nepārliecina kredīta gribētāja spēj to atdot. Bankas saglabā savas priekšrocības juridisko personu kreditēšanā, jo spēj piedāvāt produktus, kuru nebanku kreditētājiem parasti nav vispār, piemēram, kredītlīnijas. Savukārt nebanku kreditētāju spēja konkurēt tirgū slēpjas ātrumā un produktos, kuras nespēj piedāvāt bankas. Piemēram, banku piedāvātais auto kredīts parasti sāksies no apmēram 7000 eiro, bet tipisks lietota auto pircējs vēlas tērēt šādam pirkumam 5000 – 6000 eiro – šeit ir tirgus tieši nebanku kreditētājiem. Tādēļ vietas tirgū pietiks visiem un jācer, ka valsts centieni veicināt straujāku kreditēšanu sekmēsies.