Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Visas iespējas ir tikai sevī

«Man patīk stabilitāte. Sapnis bija nostrādāt visu dzīvi vienā darbavietā. Bet iegrozījās tā, ka ik pa septiņiem gadiem darbavietās notika reorganizācija un dzīvē viss mainījās,» atzīst Ārija Liepiņa - pēc izglītības agroķīmiķe, kurai bērnības sapnis bijis saistīts ar mākslu un mūziku. Sapni viņa piepildījusi pensijas gados - Ārijas kundze dzied Rīgas Latviešu biedrības ansamblī Saskaņa, mācās valodas, apmeklē privātstundas mūzikā un apkopo aforismus. Arī sirmā vecumā Ārija Liepiņa par būtiskāko uzskata sevis pilveidošanu.

Laimīga, ka esmu

Jēkabpils pusē augušajai meitenei nav bijis iespēju studēt mākslu - kara gados bijusi sūra izdzīvošana. Visi četri ģimenes vīrieši tika ierauti karā, mežabrāļi aplaupījuši mājas -pat zābaki nav palikuši, ar ko doties uz 12 kilometru attālo skolu. «Bet bija klikatiņas. Mamma teica - ar tām rudenī uz skolu vairs nevar iet. Bet vienmēr jau atrada kādu izeju -mazākus, lielākus zābakus. Uz skolu es gāju. Un labi, ka gāju. Domāju - cik labi ir tagad! Tik ilgu laiku ir miers! Bērni var mierīgi mācīties, un tas ir tik jauki,» saka Ārijas kundze. Viņa nesaprot, par ko gan mūsdienās var gausties: «Par ko?! Dzīve taču ir skaista! Es esmu laimīga, ka esmu - varu darīt, ko gribu. Varu mācīties, lasīt, dziedāt - ko vēl vairāk vajag? Un tas neprasa lielu naudu.» Bilstu - kaut visiem senioriem būtu tāds iekšējs miers... «Gan jau būs!» smaida Ārija.

Par agroķīmiķi Ārija kļuvusi nejaušības vadīta. «Staļins izdomāja, ka valstij vajag agroķīmiķus. Latvijas universitātē Bioloģijas fakultātē studēju augsnes nodaļā, un mūs pārskaitīja uz Lauksaimniecības akadēmiju - neviens pat neprasīja. Sagatavoja. Aizgājām darbā, un dažu mēnešu laikā mūsu darba vietas likvidēja - tā pēc tam arī klejojām,» atceras Ārijas kundze.

Tiklīdz aizgājusi pensijā, Ārija iestājusies Rīgas Latviešu biedrības Pensionēto skolotāju klubā - pateicoties Margaritai Stārastei un savai mūža draudzenei, Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzējai Mildai Krūklandei. «Viņas mani 1991. gadā Saskaņā ievilka, un tur esmu palikusi.» Ar Margaritu Stārasti Ārija iepazinusies viesībās pie pasniedzējas Krūklandes. «Biju paņēmusi līdzi divas biļetes uz Drāmas teātra izrādi, bet Milda nevarēja iet. Kam lai dodu biļeti? «Dod Stārastei,» man saka Milda. Iedevu. Tā kopā ar Margaritu aizgājām uz teātri,» atceras Ārija. Drīz vien starp abām uzplaukusi draudzība. «Viņa man katru dienu zvanīja, stāstīja, ko uzrakstījusi, uzzīmējusi. Un teica: «Ja kādreiz kāds gribēs zināt, kā tas darbs tapis, tad tikai tu zināsi...» Kopā braucām ekskursijās. Tā bija skaista draudzība,» sirsnīgi noteic Ārija.

Meklējot dzīves jēgu

Tas bijis barikāžu laiks, kad Ārijai ienācis prātā apkopot gadiem vāktos aforismus grāmatai. Savu darbiņu viņa pārrakstījusi vairākkārt, saturu īsinājusi, uz izdevniecībām nesusi vairākkārt, līdz 1995. gadā aforismu krājums ir izdots - pat trīs reizes. Grāmatas nosaukums Ceļa vārdi ir Margaritas Stārastes ieteikts. Aforismu grāmatiņas izdotas arī vēlāk, taču 70 gadu laikā savāktie krājumi vēl nav izsīkuši. Kā Ārija tos atrod? «Meklējot dzīves jēgu. Pazib kāds teikums, un es to pierakstu.»

Dzīves jēgu Ārija ir meklējusi un ir atradusi: «Visas iespējas ir tikai sevī, nav ko meklēt ārpusē. Visas laimes atslēgas ir pašā cilvēkā. Un tie ir bijuši tikai meklējumi. Ceļa vārdi - tikai kā ceļa stabiņi, pa patiesības ceļu ejot. Bet ir jāmeklē tik ilgi, kamēr dzīvo un vēl arī pēc tam. Tam nav gala. Ne pasaulei ir gals, ne cilvēkam ir gals - ir tikai mūžīgs ceļš. Un iet pa šo ceļu ir laime,» saka Ārija Liepiņa.

Tas ir pilnveidošanās ceļš - tiešām grūts ceļš, viņa uzskata: «Bet, kad tas tiks atrasts, kļūs vieglāk. Tad būs tā, ka tevi kāds vada. Tad ceļš pavērsies, un būs līdzekļi, un būs draugi. Viss, ko tu gribi, jo tu ej pa pareizo ceļu. Ja pa pareizo...» Bet kā lai cilvēks zina, vai iet pa pareizo ceļu? Ārija saka: «To jau jūt - tam līdzi nāk prieka sajūta.» Seniore uzskata - daudzi cilvēki laimi, prieku meklē citos cilvēkos, apstākļos, nerealizētās iespējās. Uztraucas par tiem, vaino tos bēdās. «Bet kāds tad pats esi? Vai esi tāds, ka otrs gribētu pie tevis nākt? Un, ja nāk, ko tu viņam varētu dot? Domāju, nav tāda cilvēka, kuram nav iespēju. Mērķis ir tās meklēt. Un, jo vairāk iespēju atradīsim, jo laimīgāki būsim,» spriež Ārija.

Viest prieku, nest gaismu

Ārijas ikdiena ir gana saspringta. Saskaņai dažkārt ir pat trīs koncerti nedēļā, tad mēģinājumi. Bet dziedāšana nav vienīgā seniores nodarbe, kaut viņa papildus atrod laiku un iespējas, lai ņemtu privātstundas pie mūzikas pedagoga. Vēl Ārija pensijas gados apguvusi divas svešvalodas - pārvalda angļu un bulgāru valodu! Viņai patīk mācīties.

«Vidusskolā mācījos vācu un angļu valodu, taču šīm zināšanām nebija pielietojuma. Kad aizgāju pensijā, iestājos ansamblī, sāku mācīties angļu valodu. Iemācījos, varu lasīt angļu grāmatas. Bet reiz atradu kādu filosofiska satura grāmatu, no bulgāru valodas tulkotu angļu valodā. Domāju - kāpēc man angliski jālasa bulgāru autora darbs?! Ja šis autors man var sniegt atbildes uz jautājumiem par cilvēka būtību, jālasa oriģinālvalodā! Sameklēju bulgāru vārdnīcu, tad krievu vārdnīcu un iemācījos lasīt. Tagad ar abu vārdnīcu palīdzību lasu bulgāriski,» stāsta Ārijas kundze. Tā atklājusies jauna pasaule - bulgāriem esot daudz labu grāmatu, iznākot pat laikraksts par seniori interesējošiem filosofiskiem jautājumiem.

«Ir jāattīstās, tas taču vienmēr bijis cilvēces mērķis,» saka Ārija Liepiņa. Taujāta, ko vēl dzīvē gribētu sasniegt, seniore smaidot atzīst - pilnību. «Man dzīves jēga ir meklēt sirdī mīlestību - uz visu. Prātā - gaismu. Un gribasspēku. Ja cilvēkā paveras mīlestība pret visu un gaisma, ja apziņa paplašinās, tad tā ir laime,» ir pārliecināta Ārija Liepiņa. Ja mēs visi to spētu, mūsu valsts būtu citāda, skaistāka - uzskata seniore, ticot, ka nākotnē cilvēki iemācīties strādāt ar sevi: «Arī man jāstrādā ar sevi, lai es būtu augstākā vietā un palīdzētu citiem - viest prieku, nest gaismu.»

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Ārija Liepiņa

Dzimusi 1929. gada 30. oktobrī Jēkabpils rajona Biržu pagastā
Pabeigusi Jēkabpils vidusskolu
1954. gadā pabeigusi Lauksaimniecības akadēmiju kā agroķīmiķe
Strādājusi ZA Meliorācijas institūtā par zinātnisko līdzstrādnieci, Augļu un dārzeņu ministrijā un Latvijas Lauksaimniecības tehnikā par vecāko speciālisti, bijusi Bauskas rajona kolhoza Uzvara agroķīmiķe
1974. gadā pabeigusi Latvijas Tautas universitātes Lietišķās mākslas fakultāti
1995. gadā izdots Ārijas Liepiņas apkopoto aforismu krājums Ceļa vārdi

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?