Es esmu eiroreālists.
Jautājums bija zināmā mērā retorisks, es paredzēju tādu atbildi. Un tomēr, ar ko eiroreālists atšķiras no optimista vai pesimista?
Es definētu šīs kategorijas šādi. Eiropesimists tic, ka viss Eiropas projekts ir neapstrīdami dumjš. Savukārt eirooptimists ir pārspīlējis viedokli par to, ko īstenībā nacionālais elektorāts akceptēs, un viņš pārāk daudz tic birokrātisko institūciju varai un pārāk maz uzticas demokrātijas funkcionēšanai. Jāsaprot, ka Eiropas institūcijas - tās visas ir cilvēciskas institūcijas, neviena no tām nav perfekta, daudzas lietas ideālā pasaulē būtu maināmas, bet daudz kas var tikt arī sasniegts. Piemēram, kopējs tirgus, paplašināšana.
Bet kāpēc jūs, briti, esat Eiropas Savienībā?
Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka tas lielā mērā ir mūsu ekonomiskajās interesēs. Piecdesmit procentu mūsu tirdzniecības ir ar Eiropas Savienības valstīm. Vienotais tirgus lielā mērā ir tieši britu iniciatīva, manuprāt, bez Mārgaretas Tečeres politiskās gribas tas nebūtu sasniegts. Un tiešās investīcijas Lielbritānijā, ko šis tirgus nodrošina, palīdz mūsu ekonomikai augt, rada darba vietas. Un tas palīdz ne tikai mums, bet visai Eiropai kļūt konkurētspējīgai, sevišķi pašreiz augošās pasaules ekonomikas konkurences apstākļos.
Bet otrs iemesls ir politisks. Kad es skatos uz neseno vēsturi, es redzu britu dzīvības, zaudētas ne tikai abos pasaules karos, bet arī virknē mazāku Eiropas konfliktu, piemēram, Balkānos. Es domāju, ka Eiropas Savienība veiksmīgi ir iedzīvinājusi likuma varu un cilvēktiesību principus dažādos Eiropas nostūros, kas ļautu mums izbēgt no satricinājumiem, kādus piedzīvojām XX gadsimtā.
Bet vai būt Eiropas Savienībā un nebūt eirozonā, vai tas nav nedaudz kā būt «daļēji stāvoklī»?
Es neredzu ne vismazāko nepieciešamību Eiropas Savienības valstīm būt eirozonā. Ja kāds izlemj to darīt, tā ir viņu darīšana, viņu elektorāta darīšana.
Kādas ir jūsu galvenās rezervācijas pret eirozonu?
Daļēji tās ir atšķirības ekonomikā. Dažādām Eiropas valstīm ir dažādas ekonomiskās struktūras. Piemēram, mums, britiem, ir daudz kā kopēja ar ASV ekonomiskajiem principiem, tajā skaitā banku, hipotekārās kreditēšanas un kredītu procentu politikas ziņā. Dažādām valstīm ir dažādas pieejas. Un vēl, tas ir valsts suverenitātes jautājums - mūsu elektorāts nav gatavs deleģēt mūsu budžeta un nodokļu lietas kādam citam kā viņu pašu tieši ievēlētam parlamentam, kas viņu priekšā atskaitās.
Bet vai vienots tirgus, par ko jūs tā iestājaties, galu galā tā īsti var pastāvēt bez vienotas valūtas?
Nē, es domāju, vienotais tirgus tāpat labi funkcionē. Kad ir konkurence, tajā skaitā nodokļu konkurence, starp dažādām valstīm. Būtu neprāts to liegt atsevišķām valstīm izmantot pēc to ieskatiem.
Kāpēc jūs neparakstījāt fiskālo kompakta vienošanos?
Vispār jau mēs to no sākuma gribējām. It sevišķi kas attiektos uz vienota finanšu tirgus ieviešanu. No vienas puses - mēs saprotam, ka tas palīdz valstu, kas to nolēmušas, integrācijai eirozonā. Bet tam vajadzēja būt sabalansētam ar tālākiem soļiem kopējā tirgus aizsardzībā un attīstībā, ko savukārt atsevišķas citas valstis bloķēja. Tāpēc mēs šoreiz nolēmām palikt malā.
Kad mūsu premjerministrs devās uz Briseli parakstīt šo līgumu, viņš deklarēja, ka tas mums steidzīgi jādara, lai nepaliktu Eiropas «otrās klases» vagonā. Vai tas nozīmē, ka briti šobrīd nav pirmā ātruma vilcienā?
Tas nav, kā mēs redzam lietas. Pirmām kārtām mēs neesam līdzīgā pozīcijā ar Latviju. Latvija ir vienmēr stingri pozicionējusi savu vēlmi iestāties eirozonā.
Vai tā ir laba ideja Latvijai?
Tā nu ir pašu latviešu darīšana.
Kā jūs novērtējat to, kā Latvija rīkojusies finanšu krīzes apstākļos, mūsu skarbos konsolidācijas soļus?
Es varu tikai apbrīnot gan latviešu līderu uzņēmību un drosmi, ieviešot šos sāpīgos, bet nepieciešamos soļus. Un arī apbrīnoju latviešu ļaudis, kas bija gatavi šo upuri nest. Mēs paši pašlaik ejam cauri dažiem ļoti nepopulāriem un sāpīgiem lēmumiem, piemēram, samazinot ikviena valdības departamenta tēriņus par vidēji divdesmit procentiem.
Tas viss ir jādara. Bet tas nav vienīgais, kas jādara, tas nav pietiekami. Kas visām Eiropas valstīm jādara, daļēji starptautiskajā līmenī, daļēji nacionālajā līmenī, ir - ieviest politikas, kas veicina izaugsmi. Tas ir pirmām kārtām nostiprināt kopējo tirgu, attīstīt brīvās tirdzniecības līgumus, samazināt mūsu biznesa regulējumu izmaksas.
Vai šajā jautājumā - ekonomikas izaugsmes stimulēšana - šobrīd Eiropā ir pietiekami darīts?
Ne tuvu pietiekami daudz ir darīts. Skatieties pat uz jau it kā eksistējošiem servisiem, tie nav pienācīgi ieviesti visās dalībvalstīs. Ja jūs skatāties uz Lielbritāniju, piemēram, uz manu vēlēšanu apgabalu jūs varat aizbraukt ar dzelzceļa kompāniju, kura operators ir Deutche Bahn, un jūs pērkat elektrību no kompānijas, kas pieder frančiem. Diemžēl līdzīga servisa angļu kompānijas nevar ieiet dažās citās Eiropas valstīs. Mums vēl aizvien nepastāv servisa pakalpojumu liberāls kopējais tirgus. Mums vēl aizvien nav atbilstoša vienota digitālā tirgus. Ja jūs salīdzināt Eiropas Savienību ar ASV jautājumā par digitālās ekonomikas attīstību, mēs esam krietni atpalikuši no viņiem, jo neesam radījuši vienotu Eiropas digitālo tirgu. Mums jādara tas steidzīgi. Mums jāpadara daudz lētāka iespēja veidot jaunu biznesu, un jāpadara daudz lētāka kapitāla pieejamība mazajam biznesam. Un mums jāpadara arī Eiropas regulējumi daudz lētāki un kompetentāki.
Protams, Eiropas galvenā problēma ir ekonomikas izaugsme un konkurētspēja. No jūsu atbildes noprotu, ka jūsu galvenā recepte tam ir vienots liberāls tirgus. Bet - Ķīna, tur nav liberāla tirgus, taču tās ekonomika aug. Vai tāds tirgus ir pats par sevi pietiekams, lai konkurētu ar Ķīnu?
Mēs nekad nevarēsim konkurēt ar Ķīnu un Indiju darbaspēka izmaksu ziņā. Kas Eiropai jādara - jākļūst inovatīvai, konkurētspējīgai pievienotās vērtības ziņā, servisu ziņā. Un ja Eiropā nebūs brīva vienotā tirgus, šī konkurētspēja neattīstīsies. Ir pilnīgi aplami uzskatīt, ka protekcionisma barjeras palīdz ekonomikai, tās drīzāk to degradē.
Bet tomēr, vai valdībām kaut kā nav jāpiedalās ekonomikas atdzīvināšanā, neatstājot to tikai paša tirgus ziņā?
Es nevaru runāt par Latviju, bet britu pieredze ir -vienmēr, kad valdība ķērusies pie kāda biznesa un tērējusi tam nodokļu maksātāju naudu, tas sanācis slikts bizness. Valsts ir ļoti slikts menedžeris, vienmēr kļūdās paredzējumos, kurš bizness būs veiksmīgs. Ja runā par finansēm, tad vajag tādu finanšu regulējumu sistēmu, kurā biznesam ar labu biznesa plānu ir pēc iespējas vienkārša piekļuve naudai. Viens iemesls, kāpēc Londonas Sitija ir labs naudas avots ne tikai britiem, bet arī citiem eiropiešiem, ir tas, ka ekspertīze Londonā ir ļoti mobilizēta, kas atbalsta biznesu un infrastruktūras projektus gan Eiropā, gan globāli.
Vai Sitija arī nebija viens no iemesliem, kāpēc neparakstījāt finanšu kompakta līgumu?
Jā, mēs gribējām pasargāt savu finanšu tirgu un tā konkurētspēju. Piemēram, runas par finanšu transakcijas nodokli, lai arī perspektīvā, mums nav pieņemamas.
Par britu aktivitātēm Eiropā. Nesen notika jūsu premjera tikšanās Stokholmā ar Skandināvijas valstu un Baltijas valstu premjeriem, turklāt tā bija jau otrā šāda formāta tikšanās. Vai tas kāds jauns klubiņš ES ietvaros? Kaut kā Latvijā neviens tā īsti netic, ka tur tika runāts tikai par sieviešu vienlīdzības jautājumiem, kā tas tika atreferēts presē.
(Smejas) Es nevaru garantēt, ka kaut kur kādā maltītē Stokholmā netika runāts arī par kādām citām ES lietām no kopējo interešu dosjē. Tas jau notiek jebkuru tikšanos kuluāros. Bet tas nebija speciāls mērķis. Tas sākās pagājušajā gadā, kad Dauningstrītā saprata, ka Ziemeļu un Baltijas valstis jau dara lietas, kas līdzinās tām politikām, ko mēs plānojam ieviest Lielbritānijā. Piemēram, valdību e-serviss, skolas, arī jaunu maz karbona patērējošo un atjaunojamo enerģiju ieviešana. Pirmajā tikšanās reizē Londonā fokuss bija uz zaļo tehnoloģiju, mazā biznesa iespējām. Bija ļoti neformālas valdību līderu pusdienas Dauningstrītā, un visi vienojās, ka šādas nformālas, ar stingru dienas kārtību nesaistītas sarunas var būt ļoti «atsvaidzinošas». Kad premjeri runā ļoti privāti.
Mēs vispār nesatraucamies par visām tām runām ap pirmā, otrā vai trešā ātruma Eiropu, par kodoliem utt. Mēs, briti, šajā ziņā esam relaksēti par dažādām kooperācijas formām un tusiņiem.
Mēs, latvieši, tomēr esam ieinteresēti, lai daudzos jautājumos Eiropa būtu vienotāka, piemēram, Krievijas jautājumā vai enerģētikas drošības jautājumos.
Un tomēr, manuprāt, visiem visur nav jābūt kopā. Mēs esam perfekti relaksēti, piemēram, ka atrodamies ārpus Šengenas līguma, tas izriet no mūsu praktiskajām nacionālajām interesēm. Tajā pašā laikā vienota tirgus ieviešanas jautājumos mēs esam līderi un noteikti spēlējam vienu no pirmajām lomām paplašināšanas jautājumos. Līdz ar to es noraidu domu, ka mēs kaut kādā veidā stāvam malā no Eiropas politikas. Mēs redzam Eiropas Savienību kā ļoti svarīgu attiecību tīkla sastāvdaļu - gan divpusēju, gan daudzpusēju attiecību. ES ir ļoti svarīga mums, tāpat kā NATO, tāpat kā ANO. Bet veiksmes starptautiskajās organizācijās lielā mērā balstās uz labām divpusējām attiecībām. Un valstu līderiem dažkārt ir vērts neformālās grupās, bez padomnieku armijām apsēsties pie pusdienu galda un parunāt par savu politisko pieredzi - kas strādā politikā, kas nestrādā.
Starp citu, runājot par to pašu izaugsmi, kas bija ļoti iedvesmojoši pēdējā Eiropadomes sēdē, bija tā izveidojusies valstu koalīcija, kas atbalstīja to uzmanību izaugsmes jautājumiem, kā arī uzspieda atbilstošu darbu programmu sagatavošanas termiņus. Tās nebija tikai Lielbritānija, skandināvi un baltieši, tā bija arī Spānija un Itālija. Mēs patiesi priecājamies, ka tik daudzi iestājās par šīm mūsu iniciatīvām. Tagad svarīgi, lai ES ministru tikšanās reizēs šis spiediens uz Eiropas Komisiju turpinātos.
Par ES paplašināšanu. Rindas kārtībā ir Horvātija. Kā ar Serbiju, Turciju?
Mūsu kritērijs ir skaidrs - jebkura Eiropas valsts, kas to vēlas un kas atbilst kritērijiem, var kļūt par ES dalībvalsti. Es neredzu nekādu loģiku veidot atšķirības vienai Balkānu valstij no otras.Tāpat briti vienmēr ir atbalstijuši ideju par Turcijas pievienošanos ES. Tā būtu liela stratēģiska kļūda ar vēsturisku dimensiju aizcirst durvis Turcijai. Stratēģiskie un ekonomiskie ieguvumi, uzņemot Turciju, ir milzīgi. Arī austrumpartnerības valstīm Moldovai, Gruzijai, pat Ukrainai, ja tās izrāda politisko gribu virzīties mūsu virzienā, durvīm jābūt atvērtām. Tas, protams, nenozīmē, ka mums jāmazina standarti, un līdz to sasniegšanai daudzām valstīm vēl tāls ceļš ejams.
Ļoti sāpīgs jautājums šobrīd Latvijas uzņēmējiem ir ekonomisko sankciju ieviešana pret Baltkrieviju. Starp citu, šodien uzstājoties šeit, Latvijā, jūs pats teicāt, ka ES būtu daudz agresīvāk jārīkojas Ķīnas tirgus iekarošanā. Laikam pret Ķīnu ES ieviest nekādas sankcijas negrasās? Tur arī ar tām demokrātijām ir kā ir.
Nu, Ķīna vai Saūda Arābija nav Eiropas valsts. Tās arī nav formālās partnerattiecībās ar Eiropas Savienību līdzīgā veidā. Kas notiek ar Baltkrieviju, kas ir formāli iesaistīta austrumpartnerattiecībās ar ES. Sankcijas ir bijušas mīkstinātas nesenā pagātnē, kad režīms atbrīvoja dažus politieslodzītos. Baltkrievijas līderis ir devis arī zināmus solījumus par zināmu režīma liberalizāciju. Bet ko mēs tagad redzam, ir - pēc pēdējām vēlēšanām vairs ne mazāko zīmju par jebkādu politisku liberalizāciju. Vēl aizvien cilvēki no tā laika tiek turēti cietumos bez tiesas sprieduma. Es domāju, tas nav kaut kas tāds, kam ES tā vienkārši var uzgriezt muguru. Protams, ir jābūt balansam starp sankcijām un iesaistīšanu, jāatrod veidi, kā iesaistīt to pilsoniskās sabiedrības daļu, kas vēl saglabājusies Baltkrievijā un ir gatava sadarboties. Bet pret režīmu cilvēkiem jāvērš mērķtiecīgas sankcijas. Mēs nevaram palikt malā.