Kādas Saeimas deputātes paskarbāka vārdu apmaiņa sociālajos tīklos ar dažiem politologiem atkal aktualizējusi jautājumu par attiecībām starp politiķiem un politiķu vērtētāju saimi (prese, eksperti).
Mazliet izbrīna viedoklis, ka politiķi nedrīkst «pavilkties» uz vērtējumiem, kas, pēc pašu politiķu domām, ir nekorekti, apmelojoši utt., - viņiem, lūk, tāds darbs. Pieņemsim, ka varas resursi, kas ir politiķa rokās, patiešām nosaka viņam augstākas ētiskās prasības. Žurnālists kādas amatpersonas vizītes ietvaros drīkst piedzerties, amatpersona - ne. Lai gan darbā it kā ir abi, savu valsti reprezentē abi. Tomēr lai nu būtu. Bet - ja politiķis nedrīkst apvainoties par, viņaprāt, nepamatotu viņa darba vērtējumu, tas nozīmē, ka mēs politiķa profesiju automātiski apzīmējam kā aizdomīgu - nu, trāpīja jums pa burzmu varbūt nepelnīti, bet, tā kā jūs esat politiķi, nekas, gan jau pārdzīvosiet. Var arī tā. Tikai tad jārēķinās, ka politiķu attieksme pret vērtētājiem un tiem piebalsojošo sabiedrību kopumā arī veidojas, delikāti izsakoties, pavirša. Nevar regulāri mētāties ar apvainojumiem «policisti - izspiedēji», «ierēdņi - slaisti» utt. un vienlaikus sagaidīt, ka godīgie policisti un apzinīgie ierēdņi «neņems to personīgi». Ja piesaukto divu profesiju gadījumā piekrītam, ka nevajag mest visus pār vienu kārti, tad savukārt nav skaidrs, kāpēc uzskatām, ka politiķu nerviem un darba priekam jābūt stiprākam.
Daudzi teiks: jā, bet politiķis nedrīkst atbildēt pēc principa «pats tāds!», nepieklājīgi. Taisnība. Kā šo komunikāciju uzlabot?
Lūk, dažas bieži pieļautās politiķu kļūdas, kuras labojot nevajadzīgu ķīviņu, iespējams, būtu mazāk. Preses, vērtētāju kritika - mēs runājam par gadījumiem, kad tā tiešām ir pārsteidzīga, vienpusīga, - bieži tiek uztverta kā politisko konkurentu pasūtījums. Tas politiķim «uzsit asinis». Patiesībā vairākumā gadījumu iemesls ir žurnālista steiga vai - komentētāju gadījumā - pārprasta sava statusa izpratne. Man prasa, un, lai gan neko daudz par konkrēto jautājumu nezinu, man taču kaut kas jāsaka, darbs tāds (tas kaut ko atgādina?). Politiķim tas gan ir vājš mierinājums, kuru papildina rūkšana: bet jūs, prese, jau patiesībā negribat izprast jautājumu, «laba ziņa jums nav ziņa» utt. Nu, tā ir tāda pati nevajadzīga vispārināšana, kādu piekopjam pret politiķiem. Risinājums būtu - politiķiem pašiem jāmācās labāk izskaidrot un argumentēt, jo pat dokumentu anotācijas nereti uzrakstītas tā, ka saprotamas tikai ekspertiem, kas konkrētajam jautājumam rūpīgi seko līdz. Daudziem politiķiem būtu vērts arī pārdomāt, kādiem nolūkiem viņi lieto kontaktus, t. sk. neformālos, ar presi. Baidos, ka lielā daļā gadījumu - nevis lai izskaidrotu kādu problēmu, ieceri, bet lai pačukstētu kādu gardu baumiņu par politiskās virtuves aizkulisēm. Tas savukārt tikai pastiprina stereotipus par politiku (gan aspektā «visi blēži», gan priekšstatā par to, ka galvenokārt viņi tur cits pret citu pin intrigas).
Atsevišķi pārpratumi un izplūkšanās bija, ir un būs. Tomēr tam nevajadzētu būt teju vai komunikācijas stūrakmenim.