«Visu vai neko! Bet vai vajag?» tā šodien norvēģu klasiķa maksimu pārfrazējusi horeogrāfe Olga Žitluhina. 8. decembrī Zirgu pastā varēs novērtēt intriģējošas radošās grupas sadarbības rezultātu. Mākslinieku komandā - horeogrāfe Olga Žitluhina, dejas dramaturģe Inta Balode, grupas Dzelzs vilks mūziķi Juris Kaukulis un Kaspars Tobis, scenogrāfs Gints Gabrāns, kostīmu māksliniece Šeila un 15 Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfijas studenti.
Laikmetīgajai dejas izrādei Ārā pēc Branda motīviem ir īpaša priekšvēsture. Šoruden Ibsena konferencē, kas septembrī notika dramaturga dzimtajā pilsētā Šīenā, izrādes Ārā ieceri veiksmīgi prezentēja projekta kuratore Baiba Ozoliņa un dejas dramaturģe Inta Balode. Sīvā konkurencē - kopumā bija iesniegti 99 projekti no 56 valstīm - Latvijas projekts iekļuva četriniekā. Konkursā atbalstīja divus Grieķijas projektus, vienu no Indijas un vienu no Latvijas. «Visi nabadziņi,» smejas dejas dramaturģe Inta Balode, kura sākumā nav spējusi noticēt, ka izvēli nav noteikuši kādi politkorekti motīvi. Beidzot nācies tomēr ticēt, ka Latvijas piedāvātā ideja - laikmetīgās dejas izrāde pēc Branda motīviem Ārā - žūriju patiesi ieinteresējusi, jo ne tik bieži laikmetīgā deja kā iedvesmas avotu izmanto Ibsena dramaturģiju. Gandrīz 20 000 eiro lielā stipendija ļaus samaksāt honorāru arī laikmetīgajā dejā neraksturīgi lielajai dejotāju trupai.
I. Balode apzinās, ka dejas dramaturgs ir profesija, kas Latvijā joprojām raisa mulsumu. «To ir grūti paskaidrot,» viņa smejas. «Kāds, kas jaucas un kašās pa vidu. Paralēli ar horeogrāfu iefiltrējas dejotāju smadzenēs. Bet savas radošās idejas es nepiedāvāju,» skaidro I. Balode. Dejas dramaturga darbs procesā ir svarīgs, bet viņa darbs «izkūst» izrādē praktiski neredzams. Šajā gadījumā I. Balode, piemēram, piedāvājusi dejotājiem citātus no Branda, aicinot meklēt radniecīgas situācijas mūsdienās. Ne mazāk svarīga esot psihoterapeitiskā funkcija, jo jāizlīdzina strīdi un jābūt vidutājam. Eiropā dejas dramaturga profesiju 80. gados iedibināja Andrē Lapeckis, kurš reiz pat Mihailam Barišņikovam esot «tulkojis», ko īsti horeogrāfs no viņa grib.
«Mums izrāde sākas no jautājuma - vai tiešām mums vajag tik daudz komforta?» stāsta horeogrāfe Olga Žitluhina. Viņa novērojusi, ka jaunākajām paaudzēm maksimālisms šodien ir atbīdīts tālākā plānā. Olgai Žitluhinai nešķiet interesanti idealizēt laikus, kad zāle bija zaļāka, proti, vairāk brandiska degšana par idejām (jebkādām). Tāda vienkārši ir laika zīme. Arī no viņas urdošiem uzdevumiem studenti aizslīdot komforta zonā: «Es viņus izaicinu, bet viņi atrod sev to silto, maigo, un pašlaik, es domāju, ka varbūt arī tā vajag. Jo viņi ir tie, kas dzīvos. Jauniešiem būs jāglābj pasaule, ne mums. Laiks parādīs, kuram ir taisnība.»
Laikmetīgā dejas izrāde Ārā tapusi, pateicoties ne tik daudz Ibsena stipendijai, bet pirmkārt jau Dzelzs vilka solista entuziasmam. «Davai! Darām vēl kaut ko!» tā Juris Kaukulis izsaucies pēc sadarbības ar Žitluhinu dejas izrādē par mīlestību Un atkal par to pašu. «O, Juri! Davai!» skanējusi horeogrāfes atbilde.
Laikmetīgā deja