Bet, kā jau jebkurš veikums, arī viņa ziedotāja darbības publiskošana izraisīja divējādu reakciju. Daudzi jo daudzi priecājās, teica paldies, iespējams, arī pārdomāja savas iespējas kādam palīdzēt. Bet gadījās arī indīgi komentāri. «Jā, jā! Rezonanse bija,» smejas Andris Ramoliņš. «Sadarbības partneri bija pamanījuši televīzijā un avīzēs manu vārdu saistībā ne tikai ar kokrūpniecību un mežizstrādi. Novērtēja. Bija arī tādi, kas teica, ka es «zīmējos», ka ne jau savu naudu es atdodot. Lai runā! Bet, kā mana sieva saka, pirms kritizē, pats izdari kaut ko. Vienmēr jau būs tādi, kas domā, ka viņiem pienākas vairāk. Nu - kas pienākas? Pats ar savu darbu esmu visu panācis. Es nevienam neesmu prasījis, lai par to man dotu balvu.»
Bet balva - tēlnieces Olgas Šilovas veidotā mirdzošā Ābele - ir atradusi savu vietu Stiga RM birojā. «Es lepojos. Man balva patīk,» neviltoti priecājas A. Ramoliņš. «Blakus ir arī piemiņas foto no tikšanās ar prezidentu Andri Bērziņu. Kas zina, varbūt otro reizi vairs dzīvē nesanāks paspiest roku prezidentam.»
Pēc Latvijas lepnuma ceremonijas Andris Ramoliņš gandrīz ik dienu saņem kādu lūgumu no biedrībām, nodibinājumiem, baznīcām, fondiem. «Grib ar mani satikties personīgi, izstāstīt savu rūpi un bēdu. Es apzināti izvairos tikties, jo negribu dot veltas cerības,» stingri nosaka Andris Ramoliņš un atkārto, ka tāpat kā līdz šim viņa mežizstrādes uzņēmums Stiga RM galvenokārt atbalsta bērnus, viņu aktivitātes un nepieciešamības. To gan A. Ramoliņš nebija gaidījis, ka būs tik daudz palīdzības prasītāju, un viņam patiktu, ja būtu vairāk uzņēmēju, kas sekotu viņa piemēram.
Lietišķs un steidzīgs - tāds viņš ir savā darbadienā. «Nav laika, man ir jāstrādā.» Uzņēmējam nav laika arī sazvanīties ar Latvijas lepnuma ceremonijas laikā satiktajiem cilvēkiem, lai gan pasākumā, kā viņš atzīst, tika aizsāktas daudzas vērtīgas un sirsnīgas sarunas.