Neko nenožēlo
Andris Kļaviņš par izvēlēto dzīves ceļu pateicīgs trenerim Gunāram Lučinam, kurš Ventspils pilsētas 1. vidusskolas audzēkni iesaistīja sportā. Andris spēlēja hokeju, volejbolu un jau toreiz nolēma mācīties par treneri. Sportisko rūdījumu viņam deva ne tikai treniņi, bet arī maizes darbs vasarās: «Bija jānopelna skolas drēbēm. Strādāju par krāsotāju un apmetēju, par sliežu ceļa labotāju un mūrnieka palīgu. Savu dzīvi saistīju ar sportu un nekad neesmu to nožēlojis.» Andris iestājās Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā, 60. gados mācījās augstākajos treneru kursos Maskavā. Pēckara gados volejbols Latvijā bija populārs, to spēlēja pagalmos, skolās, sporta laukumos. Kļaviņš izveidoja Auroras sieviešu volejbola meistarkomandu, kas kļuva par vienu no spēcīgākajām Padomju Savienībā. Trenera dzīve bijusi radoša un trauksmaina. 80. gadu sākumā viņš trenēja Igaunijas sieviešu volejbola izlasi, bet pēc tam strādāja Āfrikā Mali Republikā. Par Āfrikā aizvadīto laiku treneris uzrakstīja grāmatu. Diemžēl juku laikos, kad omonieši šiverēja pa Preses nama tipogrāfiju, rokraksts pazuda bez pēdām. Roka uz rakstīšanu Kļaviņam bija ievingrināta. Jaunībā sācis ar informāciju veidošanu avīzēm par sacensību norisi, pēc atmodas viņš jau paralēli strādāja kā žurnālists Latvijas Vēstnesī. Lielajos pārmaiņu gados Kļaviņš piedalījās Latvijas Volejbola federācijas dibināšanā un iekļaušanā Eiropas Volejbola konfederācijā. Starp citu, Volejbola federācijas logo ir viņa veidots.
Stāsts par mērķtiecību
Tagad Andris Kļaviņš strādā Mārupes Sporta centrā ar 1. un 2. klases meitenēm, bet Rīgas Volejbola skolā ar jaunietēm: «Kā fizioterapeits mēģinu fiziski attīstīt un nostiprināt muguriņas mazajiem bērniem. Arī lielajām meitenēm jālabo muguras un jānostiprina veselība.» Rīgas Volejbola skolā pie stingrā Andra Kļaviņa brauc meitenes no Juglas, Jelgavas, Olaines, Babītes. Treniņi notiek piecas reizes nedēļā, brīvdienās - sacensības: «Nereti vecāki atnāk un saka - treneri, vienīgā cerība esat jūs. Netiekam vairs galā... Es zinu, ka tikai neatlaidīgs darbs cilvēku dara varošu, mērķtiecīgu, atbildīgu. Meitenēm iesaku lasīt Māra Liepas grāmatu Es gribu dejot simt gadu. Volejbolam ar baletu ir zināma līdzība: daudz palēcienu, kustību koordinācija, ātrums. Lai labi dejotu un labi spēlētu, daudz un smagi jātrenējas. Māra Liepas dzīve ir stāsts par mērķtiecību.» Pērn Kļaviņa trenētā komanda, kurā spēlēja rīdzinieces un mārupietes, kļuva par Latvijas jaunatnes čempionēm. Pēc uzvaras treneris turēja vārdu un, kā bija solījis, aizveda meitenes uz Briseli un Parīzi.
Septiņreiz nomērīt
Vai katrs var kļūt par treneri? «Domāju, ikviens. Ja ir interese, ja turpini attīstīt savu personību, tici sportam, ja, no rīta pamodies, domā par savu komandu, ēdnīcā uz galdauta, salvetēm, paša aprocēm zīmē taktikas plānus, ja ej gulēt ar zīmuli un bloknotu pa rokai, lai sapņi nākamajā dienā tiktu realizēti darbā.» Kļaviņš atzīst, ka trenera darbs ir grūts un sarežģīts. Apkārt valda liela demokrātija, bet viņš atzīst stingro līniju: «Vasarās treniņnometnēs, kur esmu viens ar 30 meitenēm, ir ļoti stingra disciplīna. Tīņu vecumā visādi iet, bet saprotamies. Daudz dod sadarbība ar vecākiem, viņu atbalsts un sapratne. Arī pašam jābūt formā. Balss saites jau notērētas, bet krustdēls man nesen uzdāvināja tādu kā mazu megafonu, un meitenes tagad mani labi dzird treniņos, spēlējot pludmalē, arī ūdenī un stiprā vējā.»
Treneris savām audzēknēm ir arī draugs un padomdevējs: «Es viņām saku - septiņreiz nomēriet, kad izvēlaties profesiju. Nav nekā briesmīgāka kā katru rītu doties uz darbu, kas riebjas. Esmu laimīgs - es uz darbu eju dzīvot. Tas ir mans dzīvesveids, kas nav no vieglajiem. Pusaudži ir tik dažādi, un viņiem vēl nav dzīves pieredzes. Uzskatu, lai ko es arī darītu, jācenšas visu paveikt maksimāli labi. Cik ir manās iespējās, cik man Dievs ir devis. Ja Dievs man dotu otru dzīvi, ķertos pie zinātniska pētījuma par korelāciju starp jauniešu attieksmi sporta treniņos un turpmākajiem sasniegumiem dzīvē. Amerikas universitātē veikts plašāks pētījums, kas pierāda, ka jaunie sportisti ir veiksmīgāki dzīvē.»
Vai joprojām pietiek spēka tik aktīvam darbam? «Varētu jau mest mieru. Taču par saviem bērniem, bet viņu man ir daudz, jācīnās. Priecē, ka meitenes man uzticas un centīgi trenējas. Pierimt neļauj arī ieceres. Negribu lielīties, bet zinu, ka man ir tīri labas organizatora spējas. Daudz palīdz vecie kontakti. Ar sportu agrāk saistītie cilvēki atceras mani kā Auroras treneri, uzticas manai dzīves pieredzei un atved savas mazmeitas, lai mācu. Trenera pieredzei, audzinot jaunos, būtu jāpievērš liela vērība. Tāpat kā nepieredzējis ārsts, arī treneris var izdarīt liktenīgas kļūdas, kas var sabojāt ne tikai jaunā sportista karjeru, bet arī veselību uz visu mūžu.»
Tik nozīmīgā jubilejā var taču izdarīt kādu kopsavilkumu. Andris Kļaviņš atturīgi pasmaida: «Sekojot formulai par dēlu, koku un čūsku, varētu būt pieticīgs. Divi dēli izauguši par krietniem cilvēkiem, divi dārzi iestādīti, 60 gadu vecumā iemācījos braukt ar vējdēli un sāku celt māju, 2003. gadā beidzu doktorantūru Latvijas Sporta un pedagoģijas augstskolā, bet par čūskām - tās lai dzīvo. Pēc Mali milzu kobrām mūsu odzīte tāds sīks tārpiņš vien ir. Tās «čūskas», kas arī pagadās dzīves ceļā, nost nesitīšu, bet apturēt centīšos.»