Kaut oficiālā statistika rāda, ka visbiežāk par alkoholiķiem kļūst vīrieši, arī sievietes no šīs atkarības nav pasargātas. Turklāt sievietes, kuras nonākušas alkohola gūstā, dzer vēl pamatīgāk nekā vīrieši. Vairāk nekā pusi jeb 57% no kopējā sieviešu patērētā alkohola Latvijā izdzer tikai 10% no viņām.
Liela problēma, kas bieži vien tiek aizmirsta, runājot par alkohola atkarību, ir līdzatkarība. Līdzatkarīgie ir cilvēki, kuri paši alkoholu varbūt nemaz nelieto, bet izjūt vainu par sava tuvinieka rīcību un to, ka nespēj viņam palīdzēt izārstēties, Dienai skaidroja Resursu centra sievietēm Marta speciālistu komandas vadītājs Juris Dilba.
Rīgas domes Labklājības departamenta atkarību profilakses speciāliste Anete Jansone savukārt uzsver, ka alkoholisms ir ģimenes slimība un ietekmē gan pieaugušos, gan bērnus. «Palīdzība ir nepieciešama katram ģimenes loceklim,» viņa uzsver.
Valentīna ir tipiska līdzatkarīgā. Viņas meita dzer jau kopš padsmitnieces vecuma, kad nokļuvusi nepareizajā kompānijā. «Gāja uz ballītēm, piedzērās, reizēm pat mājās neatnāca, bet pēc tam atkal viss mierīgi. Tā samērā nemanāmi tas viss sākās,» viņa stāsta.
Kaut Valentīna atstāj ārkārtīgi inteliģentas kundzes iespaidu, to, ka viņai ir nopietna problēma, viņa sapratusi tikai pirms pieciem gadiem. Kamēr saņēmusies meklēt palīdzību, pagājuši vēl trīs. Atskatoties pagātnē, Valentīna saprot - tas bija jāpamana jau ļoti sen, jo pirmā smagā epizode bijusi jau tad, kad meita vēl nebija sasniegusi 21 gada vecumu. Kamēr Valentīna bijusi komandējumā ārzemēs, meita uz dzimšanas dienas ballīti saaicinājusi bijušos cietumniekus un alkoholiķus. «Kad atgriezos, dzīvoklis bija izdemolēts - durvis izsistas, lustra norauta, zeltlietas aiznestas. Pati bija piedzērusies un gulēja, neko nepamanīja,» viņa stāsta.
Par savām problēmām sirmā kundze stāsta rāmi un racionāli. Vienīgi pēc jautājuma, cik daudz viņas meita izdzer, viņa uz mirkli nespēj novaldīt kauna asaras. Aizlūzušu balsi atzīst - nemaz nezina. Divas divlitru alus pudeles dienā, pudele šņabja esot ierasta lieta.
Meita algotu darbu nav strādājusi gandrīz nekad, visu šo laiku sagājusies ar alkoholiķiem. Pirmais vīrs izdarījis pašnāvību alkohola reibumā, pašreizējais ik pa brīdim meitu iekausta un izlauž dzīvoklim durvis, ja netiek laists iekšā. Mazbērni savu mammu labprāt jau sen būtu aiz durvīm izlikuši. «Ir bijušas reizes, kad lūdzos, stāvu durvīm priekšā, lai viņi mammu neizmet ziemā naktī uz ielas,» Valentīna stāsta.
Mātes instinkts tomēr ir stiprāks par visu - arī tagad viņa īsti negrib atzīt, ka meita viņai darījusi pāri, jo situsi taču neesot. Tas nekas, ka plēsti trauki, grūstīta, nemitīgi pazemota, pat draudēts ar nazi. Jo meita taču slikta tikai tad, kad dzērusi. «Kad ir skaidrā, interesējas, kas notiek pasaulē, lasa avīzes, labprāt iet uz teātri, ja ir iespēja,» saka Valentīna.
Tomēr tagad, kad jau vairākus gadus piedalījusies terapijā, viņa nobriedusi pielikt savam murgam punktu. Valentīnas meita pati nekad neesot noliegusi, ka ir alkoholiķe, bet arī ārstēties vienmēr ir kategoriski atteikusies, izdomājot visdažādākos ieganstus - tad nav naudas, tad negrib svešiniekiem stāstīt par savām problēmām. Tāpēc, saprotot, ka neko līdzēt nevarēs, Valentīna izlēmusi meitu izlikt no dzīvokļa. «Jau gāju viņu izdeklarēt, bet man pateica, ka to var tikai ar tiesas lēmumu. Tagad sūdzēšu meitu tiesā, esmu nolēmusi dumpoties, jo negribu sava mūža pēdējos gadus pavadīt šādā stresā,» viņa apņēmīgi nosaka.