Bonija un Klaids
Melnbaltā kuplā Bonija nav ne bailīga, ne klīrīga. Viņa uzvedas kā persona, kas zina savu vērtību. Labprāt pozē fotogrāfam. Ir pašpārliecināta. Viņai ģimenē gandrīz nekas netiek liegts. Kā uzsver komponists: «Bonijai garīgā spēka ir vairāk nekā man.» Sarunas laikā skaistā kaķene ar balerīnas figūru apsēžas uz virtuves galda aci pret aci ar Valtu un viņu hipnotizē - sak, vai neredzi, ka bļodiņā reņģu astes vien palikušas? Es gribu ēst! Valts stingri noteic: «Beigsies intervija, tad pusdienosi!» Noklausos stāstīto, kas aptuveni līdzinās daudzu kaķu saimnieku stāstiem: «Sauso barību Bonija neēd, tikai konservus, bet vislabāk viņai iet pie sirds zivteles. Tā kā Matīsa tirgus tepat ap stūri, viņa tās arī bieži dabū. Ar konserviem tā ir, kā ir, - bļodiņa pilna, bet Bonija stumda trauku pa virtuvi. Saku viņai - izēd tukšu, tad dabūsi vēl. Tā turpinās trīs dienas, bet viņa vienmēr vinnē, es palieku zaudētājos, jo nevaru izturēt teroru.»
Kā iefiltrēties muzikālā ģimenē? Pavisam vienkārši - vajag, lai komponista bērnu acu priekšā tevi izmet no mašīnas! Valts atceras: «Pirms piecpadsmit gadiem mūsu bērni Valters un Līva vasarā dzīvoja pie sievasmātes Ventspilī. Reiz pagalmā viņi redzēja, ka turpat netālu piebrauc bembis, izlec vīrietis, kaut ko pārmet pāri žogam un aizbrauc. Bērniem, protams, jāredz, ko šis tur metis. Abi izmeklētāji rāpjas pāri žogam. Atrod kaķēnu, tādu pelēki brūnu kā novalkātu pižiku. Pamest nevar, stiepj mājās. Omei acis uz kātiņiem! Bērni zvana man un drebelīgā balsī saka - tēti, tu tikai uzreiz piekrīti, ja? Un tad mēs izstāstīsim problēmu… Nu, kaķis nav suns, ārā nav jāved, piekritu, un atradene tika atvesta mājās. Nosaucām viņu par Boniju, jo draugiem tajā laikā pieklīda runčuks, kuram deva vārdu Klaids.»
Līdzautore pie sintezatora
Bonijai patīk sēdēt virtuvē uz palodzes, vērot Rīgas namu jumtus un sniegpārslas, kas virpuļo aiz loga. Reizēm pie stikla pieklauvē kāda zīlīte, bet Bonija zina, ka putns Rīgā ir smukumam, nevis likšanai uz kārā zoba. Ko vēl var darīt dzīvoklī tumšajā gadalaikā? Vislabāk, protams, ar pilnu vēderu gulēt kopā ar saimniekiem viņu platajā gultā - silts, kluss, murrājamais pats no sevis nāk virsū. No rīta, kutinot ar ūsām saimnieku ģīmjus, šos var dabūt augšā. Kaķim taču ēst gribas! Vēl labāk ir iekārtoties uz rakstāmgalda zem spuldzes, kad Valts komponē. Ja, Bonijasprāt, kaut kas neskan, kā vajag, viņa nospiež pareizos taustiņus! Par autortiesībām komponists norēķinās ar svaigām zivīm. Kad Bonija viena pati mājās, viņai dikti velk uz miegu. Dienas snaudai noraudzīts skapis. Tur tumšā stūrītī Bonija iekārtojusi migu no siltām šallēm un cimdiem, un, kā zinām, guļot laimīgie stundas neskaita. Dzeram tēju, komponists glauda kaķenei muguru, Bonija svētlaimīgi murrā. Valts apcerīgi stāsta: «Bērni jau savā dzīvē - Valters šogad pabeidza Briseles Karalisko mūzikas akadēmiju, bet Līva Londonā mācās Televīzijas raidījumu režiju. Kamēr sāks dzimt mazbērni, dzīvojam trijatā - es, Dace un Bonija. Kaķene ir mīļa un paklausīga. Ja labi uzvedas, saucam viņu par Minku Pinku, ja savārītas ziepes - par Kaķi Paķi. Vispār Bonija nav podu gāzēja, bet, piemēram, kad viņas tualete nav laikus iztīrīta, ņem un iečurā gultā! Citreiz Dace dzer rīta kafiju, Bonija glaužas, glaužas pie kājām un tad lec klēpī, uzsitot Daces roku ar visu pilno krūzi.»
Ar killera skatienu
Bonijai nav četri, bet tikai divi gadalaiki. Tumšais un aukstais, kas jāpārdzīvo Rīgas dzīvoklī, un zaļais gadalaiks. Tikko saulīte sāk sildīt un pasaule kļūst zaļa, Bonija pārceļas uz ģimenes lauku māju Mazirbē. Tā ir kaķenes paradīze. Takas, taciņas, pļavas, koki, pasaule apkārt skan un vītero! Tālu no mājas kaķene neklīst, un jūra Bonijai vispār nepatīk - slapja, liela un rūcoša, kam viņai tāda? Kad kaķene bija špraunāka, katru dienu nesa saimniekiem atrādīt nomedīto - žurku, peli un diemžēl arī kādu sīkputniņu. Stāsts par Boniju nebūtu pilnīgs, ja es neuzzinātu kādu gadījumu iz kaķenes dzīves: «Pirms pāris gadiem vasaras vidū mums bija steidzami jāaizbrauc. Atstājām Boniju pie attāliem kaimiņiem. Pēc pāris dienām viņi bēdīgi zvana - kaķene pazudusi! Bonijai tur nepatika, un viņa notina makšķeres. Pagāja četri mēneši, mēs jau sākām skatīties pēc cita kaķa, kad novembrī atkal zvana kaimiņi - Bonija pārradusies! Nu, to vajadzēja redzēt - noēdusies apaļa, ar killera skatienu acīs! Vai vari iedomāties - istabas kaķene, kurai viss tika pasniegts gandrīz vai uz paplātes, izdzīvojusi viena mežā, uztrenējusies kā kultūrists! Kad nu ziema klāt, dziļš sniegs, jāiet atpakaļ uz mājām siltumā!»